delle
noskatījos dokumentālo filmu par Delli. Tā ir ļoti dīvaina un smaga. Un tad es domāju, vai tas stāsts neaizsedz Delles satriecošo mākslu. Kaut kas līdzīgs noticis ar Asju Lācis, viņas stāsts, mīts par viņu, kas ir neglaimojošs, aizsedz viņas darbu un ieguldījumu. Vai nav tā, ka mīti par vīriešiem viņus ceļ, vēl vairāk izgaismo viņu paveikto, bet mīti par sievietēm viņu izdarīto gremdē? Kāpēc tā ir?
Es pilnīgi dzirdu kā Tumans saka, ka tā ir dabiskā hierogamijas uzbūve, kur auglīgā matērija zeme -sievišķais ielaiž sevī debesis, kas ir tā kā vīrišķais un rodas jaunais. Bet, labi tas neko nepaskaidro un tomēr es šo sindromu, kurā sievietes darbus aizsedz vīriešu "nedarbi" saistu ar vispārējo mizogīniju.
Filmā par Delli ir forša līnija ar to klusēšanu, par kuru Delle arī izsakās, ka neviens viņai neko nesaka (skatītāji), neko nejautā ("draugi) un protams, ja viņai pirmo (?) reizi jāstāsta filmēšanas grupai, viņai ir grūti to izstāstīt.
Tā klusēšanas līnija ir superīga.
Bet viņas darbi ir vienkārši satriecoši. Un es negribu, lai tie pazūd aiz tā stāsta smaguma.