pasēdēšu
ķermenissss ir lēns, lācīgs, tāds omulīgs, klāts baltām spalviņām, pūkains. Negrib kāpt pāri sētai. Kamēr sirds jau aizlēkšojusi līdz jūrai, izģērbusies, nopeldējusies, parēkusi par kaijām, vēlreiz nopeldējusies, tad uzcēlusi mazu būdiņu, kurā tirgot šķīstošo kafiju un sēnes tiem, kas ieradīsies šai pludmalē pēc 15 gadiem, tad atskrējusi atpakaļ pie sētas un saka: nu davaj, davaj, davaj, lecam, kāpjam, lienam, kaut kā, aidā, šurpu, šurpu...Nu nezinu...saka ķermenis...nu nezinu... es vēl te pasēdēšu puķītēs, man vispār arī sāp šur un tur. Tā nu šobrīd ir. Diezgan ok. Sēta arī nav baigi augsta, tāds mīlīgs žodziņš, var redzēt pāri.

https://open.spotify.com/track/1oRiHGYKCbWRI5OFCIHK1N