lamāšanās mūzika
Es esmu tikusi līdz tai jobanajai bordeļa ainai, es lūdzu atvainot par lamāšanos, jo tagad man kaut kā tas ir jāuzraksta un tas nav manos niecīgajos spēkos. Šobrīd tur man ir sarakstīts tik daudz, ka par daudz un par daudz. Un pārāk par mani. Nevis par viņu. Un viņu. Un viņu.

Šodien pie jūras bija tik bieza migla, ka varēja griezt ar nazi. Un uznāca vienā mirklī. Glābēji gāja ar tiem sarkanajiem priekšmetiem kā baywatch un lamajās savās rācijās. Dabas stihija bļin, viņi teica. Cerams, ka drīz beigsies. Un tad viens no viņiem stāvēja tuvu pie krasta, iepletis kājas un vēroja. Tomēr aizkustinoši, ka rūpējās. Kaut lamājoties.

Viens no maniem mīļākajiem filmu kadriem ir tas, kur Fellinī filmā, laikam "Intervija", krāsotāji krāso paviljonā debesis un arī šaušalīgi lamājās. Pošol v žopu vai kaut kā tamlīdzīgi.

https://www.youtube.com/watch?v=Bd78aT7-RXU