sentimentaliteee
ak debestiņ. Vakar biju uz izrādi Ģitā. Un tur jau tas sākās (kaut gan, protams, protams, viss sākas ar feisbuka algoritmu, ha, ha, kurš piedāvāja man atmiņu kartītes). izrāde man patika, bet ne par to stāsts. Bija afigenno karsts un, kad izrāde beidzās, ģita cilvēki taisīja steigšus vaļā logus. Un tad tas vilnis sāka velties man pāri. Viss. Tas, kā beidzās Silvijas izrāde, 31. maijā vai 1. jūnijā, bija nenormāli karsts, nebija iespējams paelpot, bet Silvija saka ierakstā: turpiniet elpot, vienkārši turpiniet elpot.Un tad sākās tas negaiss. Un es atvēru logus. Un kāds man palīdzēja. Laikam Dina. Es nezinu, kā, lai to pasaka. Visiem un visam paldies.