jahve
sapratu, ka neierakstu lietas, kas nav kaut vai mazliet dramatiskas vai, ja nevar iebilst. Kritiskumam pret pozitīvismu nevajadzētu kļūt par esenciālismu, ja, cien god. Es te sevi uzrunāju. Man viss ir labi, uzkrāsoju šodien lūpas, dzeru kafiju, iešu uz interviju par feminismu (atkal), man patīk drēbītes, krāsiņas, sportiņš, grāmatiņas. Un vēl Virginia_rabbit ieraksti ir ļoti kruti. Nu, lūk, bet bez vienkāršrunas iestarpinājumiem un ironijas es šo nevarētu pateikt. Liktos derdzīgi pielienoši. Kam? Visumam? Jahvem? Jo viņš jau redz, kā es patiesībā? Moš neko neredz un ir daudz jau nu mīlošāka/s par mani.