Alberts
Satikām Albertu. Bērnu laukumiņā. Gadi seši, septiņi. Gaiši mati, priekšējie piena zobi izkrituši. Runā ļoti neskaidri. Nerunā, faktiski. Ļoti patīk viņam Dēzija. Skrien pakaļ. Kopā šļūc no kalniņa. Tad kaut kas notika. Es tagad domāju, kas. Mamma pateica: Albert, re kur meitene tevi nevar sagaidīt. Un viņš uzreiz bums un pagrūž Dēziju, diezgan stipri. Un, re kas notika, es Albertu pirmo apskāvu automātiski. Nedari tā, es teicu. Tad uzreiz apķēros un apskāvu meitu. Es zinu arī, ka vispirms ir jāapskauj bērns, kuram tiek darīts pāri. Bet mani pārsteidza tas, ka es tomēr instinktīvi apskāvu viņu. Nē, ne tāpēc, ka viņš ir puika:) Drīzāk domāju, ka tāpēc, ka esmu iemācījusies tā tikt galā ar agresoriem un savām bailēm no viņiem. Apskaujot. Pēc tam Alberts, protams mammas mudināts, nāca runāt un teikt, ka tā vairs nedarīs. To pateica diezgan skaidri. Tad uzreiz, iespēra Dēzijas dip dapam. Bļin, tipa, es esmu dusmīgs. Dusmīgs, es saku. Es viņam saku, ka es arī labprāt kādreiz kaut kam iespertu. Mamma tāda atvieglota šķita, ka es nedusmojos. Bet arī šķiet, ka nav viņai nepieciešamā atbalsta, jo viņa saka: kāpēc Albert tu tā dari? Kā, kāpēc, dusmīgs viņš ir.