 Another time, another place | 6. Apr 2017 @ 19:04  |
|---|
Bērnībā (~9) mani nokaunināja un es sajutos traki tramīgi, kad nejauši ieskrēju pie savas +15g māsīcas, kad tā baroja ar krūti. Galvenokārt, cik atceros, no tā, ka citi bija satramdījušies.
Tagad man ir pilnīgi vienalga.
Un, jo vairāk lasu un redzu, jo nepārprotamāk kļūst skaidrs, ka to, kas ir privāts/intīms un kas publisks, mēs iemācāmies no saviem vecākiem un apkārtējiem.
Katrs, kuram ir bērni, var redzēt, ka līdz zināmam vecumam nav nekāda "dabiskā" kauna. Šai ziņā tiešām bērni ir kā Bībeles pirms-grēkā-krišanas pirmais pārītis.
Un es kaut kā nejūtos, ka man būtu visu mūžu jādzīvo ar to morāles, ētikas un estētikas kodeksu, ko es bērnībā esmu iesūcis ar mātes pienu. Es varu izvēlēties, kuras daļas man patīk un kuras es pats atzīstu pēc kaut kādiem saviem (ne vienmēr, protams, racionāliem) kritērijiem, un par kurām nu jau varu paraustīt plecus.
It īpaši ņemot vērā to, cik ļoti šīs intimitātes normas mainās pat vienas paaudzes laikā.
C'mon. RL bija viens no viņu insetiem par to, kā amerikāņu dāma uzturas, šķiet, Madridē vai Barselonā ne ta tieši pirms, ne ta tieši pēc pasaules kara. Un ka tur bērnu zīda kafejnīcā pie galda un turpat arī viņš blakus čurā. No konteksta bija saprotams, ka amerikāņu dāmai tas licies pieminēšanas vērts, bet pārējiem kafejnīcas visiem gan ne.
Tad vēl antropoloģiskie novērojumi par ciltīm kur tur nekur, kur staigā praktiski pliki, bet ir šausmīgi nepieklājīgi dzirdēt, kā otrs ēd. Ja esi otram blakus, kad viņš ēd, novērsies un taisi skaļu troksni, lai nedzirdētu. |
![[User Picture Icon]](http://klab.lv/userpic/88117/4941) |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) pirx |
|---|
| Date: |
6. Aprīlis 2017 - 20:02 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Arī šodienas Barselonā tas nebūtu pieminēšanas vērts (pieņemot, ka čurāšana notiek āra kafejnīcā)
| From: | unpy |
|---|
| Date: |
6. Aprīlis 2017 - 22:40 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Šķiet, ka pašam un apkārtējiem ērtākais sadzīves modelis ir tāds, ka, ja ir sajūta, ka kāds tev traucē tīri emocionāli, tad tā ir tava problēma, beidz savā galvā traucēties(aizvainoties, kaunēties utt.) un viss būs kārtībā. Ja, savukārt, ir sajūta, ka kādam traucē tu, tā atkal ir tava problēma, beidz traucēt un atkal viss būs kārtībā.
![[User Picture Icon]](http://klab.lv/userpic/172452/9524) |
| From: | ilka |
|---|
| Date: |
7. Aprīlis 2017 - 00:29 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Tas ir tieši tas pats, par ko es domāju pēdējo mēnesi.
Es tik ļoti neieredzu, kā mans topošais līgavainis čāpstina un met pelmeņus bārdā, ka.... es laikam vispār plānoju nekad neprecēties ar cilvēkiem, kas ēd pelmeņus.
Ne vienmēr ir tik vienkārši "pēc paša vēlēšanās" mainīt tās kauna sajūtas, kas ir iedzītas bērnībā, pat tad, ja ar prātu saproti, ka tādām sajūtām nav pamata. Svešu cilvēku klātbūtnē, kā arī tādu cilvēku klātbūtnē, kuri man ne pārāk simpatizē, nespēju zīdīt bērnu. Vēl jo mazāk bērnu klātbūtnē, kuriem šo procesu ļoti interesē apskatīt.
es nesaku, ka tas ir obligāti vienkārši.
es tikai domāju, ka, lai to tā uztvertu, ir pašam iekšēji jābūt sajūtai par visa esošā nosacītību. vai nu tas ir vienkārši vai sarežģīti, tas jau katram individuāli.
vārdu sakot, bērnība ir fundamentāla. jābūt ļoti uzmanīgiem, lai savam bērnam neiedzītu kaut ko ne to, jo viņi iespējams, to nekad vairs nespēs mainīt
|
|