Tev neliekas, ka šajā visā diskusijā tā besīgā konservatīvā puse mēģina arī tomēr norādīt, ka šādiem alkoholiķiem tēviem un mātēm tomēr ir jābūt daudz atbildīgākiem par savu bērnu likteņiem? Protams, ka realitātē tā nenotiek, bet ja ģimeni definējam, kā iegribas, tad sanāk, ka šie 2 cilvēki tavā dzīvē neko tādu jau nenodarīja (lai gan pati raksti, ka paliekošas sekas ir), jo ģimenes taču var būt dažādas – tad ko pārdzīvot, ja mammas ar tēti nav vai viņi ko negrib / nevar. Bet ir, ko pārdzīvot.

Piedod, tikai pārdomas. Man liekas, ka nav tik vienkārši.

(Reply to this) (Thread)

Šī nu gan ir falša argumentācija. Noteikti cilvēki netiek galā ar savu dzīvi, iespējams, neapdomīgi tiek pie bērniem un tad nespēj par tiem rūpēties, atstājot dziļas traumas - tādēļ, ka NA nav pateikusi, ka, davai, saņemās - ģimenes vērtības taču! Tas ir absurds. Šis nav nav nekas cits kā mēģinājums noturēt varas pozīcijas, izliekoties, ka tiek risināta kaut kāda problēma un vienlaikus nodarot pāri cilvēkiem, kuri jau tagad ir neaizsargāti.

Es, piemēram, esmu izvēlējusies pārtraukt kontaktēties ar savu ģimeni, Tu tiešām domā, ka, ja ieviesīs izmaiņas Satversmē, es apdomāšos un atjaunošu kontaktu, jo, redz, citas ģimenes man nekad nebūs, jo viendzimuma partnerattiecības LV nekad nebūs legālas?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Esmu pilnīgi droša, ka Tev būs ģimene, un tieši tāda, kādu izvēlēsies :)
Ir nakts, man grūti sakoncentrēt domas loģikā, bet skaidri zinu, ka ģimenes ir dažādas, lai vai ko kurš saka.

(Reply to this) (Parent)

Te tikai mana pieredze un privātais viedoklis. Cenšos nedalīt cilvēkus pēc jebkādas piederības, tikai pēc cilvēcības, empātijas un viņu paustajām vērtībām.
Un nē, man tā neliekas.
Pārlasi vēlreiz, ko rakstīju. Sekas atstāja citu viedokļi par manu ģimeni, ne manas ģimenes izvēles. Es izaugu pie mīlošiem cilvēkiem, kuri bija un ir mana ģimene, arī mans dēls aug ģimenē - mamma un bērns ir ģimene, lai vai ko kurš tur saka vai domā. Manā izpratnē ģimene ir tā, kurā visi par visiem rūpējas un atbalsta, neatkarīgi no skaita, dzimuma vai radniecības pakāpes. Vai jurisdikcijas. Rūpes, cieņa, savstarpējs atbalsts, tās ir ģimenes vērtības, nevis dzimums vai parakstīts dokuments. Labi, man tāds dokuments ir, bet tas, ka man ir vīriešdzimuma vīrs - tas neatrisina neko, ja cilvēks nav cilvēcīgs.
Nez, vai saprati. Šis tiešām ir ļoti sarežģīti.

(Reply to this) (Parent)

Un - īsti nesapratu, ko Tu domā ar "ja ģimeni definējam, kā iegribas", vari paskaidrot? Es to tā nedomāju, jau augstāk paskaidroju, kā saprotu ģimeni. Kā iegribas - tad jau arī savu velosipēdu un cepeškrāsni definēju kā ģimeni? (ironija, piedod)

Par konservatīvo pusi un viņu viedokli par alkoholiķu ģimenēm esmu pārpieredzējusi, tāpat arī par vardarbību ģimenēs. Pārmaiņas ir sākušās, vismaz publiski, bet jāpaiet vēl ļoti ilgam laikam, lai kaut kas mainītos arī realitātē. Konservatīvi - tas realitātē nozīmē to, ja dzirdu, ka kaimiņos ģimenes kautiņš, tad es konservatīvi uzmaucu spilvenu galvā un klusēju, jo tās viņu pašu problēmas.

Tu pamēģini alkoholiķu ģimenei pastāstīt, ka viņiem ir problēmas, ka bērni nelaimīgi. Un ko saņemsi pretī? Atbildi - es nevaru, viņš/a pie visa vainīgi, valsts dirsā, neatbalsta, naudu nedod? Un alkoholiķu ģimenes ir tā redzamākā daļa, bet ir daudz ģimeņu, kurās notiek slēptā vardarbība, un ne tikai pret bērniem. Pārāk pierasts vainot vardarbības upuri, tāpēc jau tik daudz cilvēku izvēlas klusēt, jo baidās no sabiedrības nosodījuma. Un te jau vairs nav runas par to, kurš konservatīvs, kurš liberāls vai pārāk nacionāls. Runa par atbalstu, kuru es vai kāds cits var sniegt cilvēkam grūtībās. Ļoti viegli ir nosodīt, uzspļaut un paiet garām. Tas ir iemesls, kāpēc es aizgāju no iepriekšējā darba, jo pietrūka spēka mainīt līdzcilvēku domāšanu.
Pārliecini mani, ka Satversmē ierakstītā ģimenes definīcija (laulāts vīrietis + sieviete) mainīs sabiedrības attieksmi pret jebkāda veida grūtībās nonākušiem līdzcilvēkiem un es padomāšu, bet līdz šim - piedod, bet tas ir pilnīgs bulšits.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es vairāk runāju par to, ka princips "ģimenes taču ir dažādas" daļai cilvēku var kļūt par leģitimizētu attaisnojumu pamest savus bērnus vai nelaist vienu vai otru vecāku klāt bērnam. Jo ja abu vecāku klātbūtne (ne obligāti ar lielo mīlestību vienam pret otru) bērna dzīvē – tā vairs nav prioritāte (lai gan kad tad ir bijusi, tāda sajūta, ka sabiedrība to sāk mācīties kaut kad tikai tagad), tad ko mēs varam pārmest tētiem, kuri "aizgājuši pēc cigaretēm".

Man personīgi simpatizē nošķīrumi "ģimene" un "saime". "Ģimene" kā tie cilvēki, kuri tiešām to ir radījuši un nes likuma priekšā par to atbildību, "saime" kā cilvēku kopums, kas ap to veidojas apkārt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vēlos piebilst, ka NA grozījumus Satversmē uzskatu par populistisku, polarizējošu huiņu. Taču tas, ko es saprotu, ir ka ST lēmumam par tēvam pienākošos atvaļinājumu (ļoti moderna, eiropeiska iniciatīva dzimumu vienlīdzības sekmēšanai) atdošanu citai personai, radīja pretreakciju. Citādāk konservatīvi ievirzīti cilvēki noreaģēt nemaz nevarētu. NA tikai to izdarīja sev tipiski stulbā veidā.

(Reply to this) (Parent)

Šādi gadījumi (vecāki) parasti ir sociālās rehabilitācijas un ilgstošas psihoterapijas ceļā ārstējami, nevis "negrib/nevar, tāpēc salabosim viņus ar likumu". "Negrib/nevar" ir tikai mazs kaleidoskopa elementiņš no visas situācijas kartes, kurā ir arī cēloņi tam, ka vecāki "negrib/nevar", un viss tas, ko šie cēloņi viņiem turpina nodarīt, velkot uz leju viņu pašu un viņu tuvinieku dzīves. Risināti tikai normatīvā ceļā, viņi turpinās "negribēt/nevarēt". Ok, var noteikt viņiem ilgstošu terapiju un uzraudzību, bet ne visos gadījumos tas vainagosies rezultātiem, bet daudzos citos tāda vecāku atveseļošana, visticamāk, būs ilgs process, kura laikā bērns var pagūt jau izaugt tajā vidē un pārmantot daļu traumas. Kāpēc viņam tā vietā neizmantot tik dārgo laiku, lai augtu kopā ar cilvēkiem, kuri pārmaiņas pēc spēj par viņu parūpēties? Jo tā ir reta veiksme, ja šādā situācijā tādi adekvāti cilvēki ir, un viņi noteikti būtu sargājami kā ģimene, kas viņi pēc būtības attiecīgajam bērnam jau ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad kur ir diskusijas par šo? Man ir personīgi zināmi vairāki cilvēki, kuri savus tēvus ir varējuši satikt vienu, divas reizes mūžā, jo viņiem ir bijušas garīgas saslimšanas un mātes tā dēļ nav laidušas klāt (paši bērni gan neko nestigmatizē, tāpēc neredzēja problēmu tikties, bet viņiem to neļāva). Es nesaku, ka neuzskatu alternatīvus ģimenes modeļus par valīdiem (pati tādā uzaugu), bet man trūkst diskusiju par to, kā mēs kā sabiedrība varam palīdzēt tiem pieaugušajiem, kuri netiek galā, bet kuriem ir bērni. "Atņemt un atdot citiem" – tas ir ļoti vienkāršots, bet nepieciešams variants, protams.

(Reply to this) (Parent)