Šādi gadījumi (vecāki) parasti ir sociālās rehabilitācijas un ilgstošas psihoterapijas ceļā ārstējami, nevis "negrib/nevar, tāpēc salabosim viņus ar likumu". "Negrib/nevar" ir tikai mazs kaleidoskopa elementiņš no visas situācijas kartes, kurā ir arī cēloņi tam, ka vecāki "negrib/nevar", un viss tas, ko šie cēloņi viņiem turpina nodarīt, velkot uz leju viņu pašu un viņu tuvinieku dzīves. Risināti tikai normatīvā ceļā, viņi turpinās "negribēt/nevarēt". Ok, var noteikt viņiem ilgstošu terapiju un uzraudzību, bet ne visos gadījumos tas vainagosies rezultātiem, bet daudzos citos tāda vecāku atveseļošana, visticamāk, būs ilgs process, kura laikā bērns var pagūt jau izaugt tajā vidē un pārmantot daļu traumas. Kāpēc viņam tā vietā neizmantot tik dārgo laiku, lai augtu kopā ar cilvēkiem, kuri pārmaiņas pēc spēj par viņu parūpēties? Jo tā ir reta veiksme, ja šādā situācijā tādi adekvāti cilvēki ir, un viņi noteikti būtu sargājami kā ģimene, kas viņi pēc būtības attiecīgajam bērnam jau ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad kur ir diskusijas par šo? Man ir personīgi zināmi vairāki cilvēki, kuri savus tēvus ir varējuši satikt vienu, divas reizes mūžā, jo viņiem ir bijušas garīgas saslimšanas un mātes tā dēļ nav laidušas klāt (paši bērni gan neko nestigmatizē, tāpēc neredzēja problēmu tikties, bet viņiem to neļāva). Es nesaku, ka neuzskatu alternatīvus ģimenes modeļus par valīdiem (pati tādā uzaugu), bet man trūkst diskusiju par to, kā mēs kā sabiedrība varam palīdzēt tiem pieaugušajiem, kuri netiek galā, bet kuriem ir bērni. "Atņemt un atdot citiem" – tas ir ļoti vienkāršots, bet nepieciešams variants, protams.

(Reply to this) (Parent)