Kad diena sāka iepriecināt, un es sāku ticēt, ka viss nav nemaz tik slikti, D sāka ikdienas sirds kratīšanu. Domāju, ka pārsprādzis kārtējais burbulītis viņas ziepju operā, bet nē.. viņai izdevās, plūdos aizskalot visus smaržīgos putu mākoņus, ietecinot tos kanalizācijā. Pavērtās durvīs uzbūra ainiņu par cilvēka zemiskumu, kādu iedomāties nespēju. Vēl vienu apēda nicinājums.

Bet rīt apglabās un siltās atmiņās paglabās vienu no (ja ne vis-) sirsnīgākajiem cilvēkiem, ko esmu pazinusi. Uz bērēm neiešu. Citu lielas ciešanas tuvplānā man ir pārāk smaga barība.