Ceļš mājup bija brauciens lopu vagonā uz mūžīgā sasaluma mājvietu - Sibīriju. Tik garš un mocošs. Tas pielika neskaitāmas izsaukuma zīmes aiz vārdiem - cilvēki ir atbaidoši un pretīgi. Pāris stundas bezmērķīgi klīstot pa Centru sapratu, cik ļoti pietrūkst skaistu cilvēku uz ielām. Visriņķī noskranduši jaunieši, maucīga paskata pusmūža sievietes, nodzērušies veči, kopļi un bezpajumtnieki lūgšanā pastieptām rokā, un labi nobaroti bērneļi. Šodien tieši viņi iekrita manā apziņā.
Pietrūkst skaistā.