Man ir nenokārtotas attiecības ar jūru, kas niez kā tāda ēde. Neatlaiž sajūta, kas sauc uz jūru un kuģa/jahtu/laivu klāja. Un ne velti, jo mans vectēvs sākotnēji bija kuģa kuks, bet vēlāk radists. Savukārt, viņa brālis bija kaptenis, kurš visas pasaules okeānus izbraukājis. Karjera gan viņam tika aprauta, kad dzerstiņā aizliegtas anekdotes pastāstījis. Lai nenonāktu čekas rokās, notēloja trako. Ar to arī pasaules ūdeņi tika aizslēgti, iesprostojot Baltijas jūrā.
Es dievinu tos vējus un ūdeņus. Vai nu man jākļust par jahtas īpašniecu vai par matrozi, bet neredzu sevi neremdinot šo izsalkuku.

P. S. Ir vēl apsolītais variants, ja sajūku prātā, ledene ņem mani pie sevis Bretaņas tuvumā esošajā bākā.