Pavasara runas plūdi.
Līdz ar vīnu man atnesa arī šokolādes par kurām čīkstēju, kuras gribēju vakar, kad miru no izmisīga cukura trūkuma (tā gadās ļoooooti reti). Tik brīnišķīgi.
Tikmēr kaķis apēd manu gaļas gabalu, no šī produkta domāju atteikties pilnīgi, jo pašsajūta ir labāka, ja gaļu neēdu. Saldajā šis loka iekšā tos cepumus, kas man negaršo. Viņš vispār apēd lielāko daļu no manām maltītēm. Kā gan citādāk, ja šis ir tik uzticīgs muļķis - seko man ik uz soļa, sēž teju vai divas stundas aiz vannasistabas durvīm, guļ tikai klēpī vai man blakus, skatās pretī ar žēlīgu bērna autista sejas izteiksmi. Tomēr nesaprotu, ko šis mani izraudzījies, jo kaķi nav mani mīluļi, lai gan.. nesen man bija žēl pat kodi nosists (tas likās nedaudz pretīgi un tā tak arī dzīvība).
Hahaha.. esmu tāds skuķis, nav labi, ka tik kādā brīdī kādu nenositu. Nekāda spožā saulīte jau neesmu.