Sāku daudz domāt par aizbrukšanu. Es to negribu, bet zinot, cik labi spēju justies viena, tā liekas kā iespēja sākt visu no jauna. Nē, no sevis es nebēgu, skaidrs, ka visi tie sūdi vilksies līdzi, bet no visiem un visa šeit aizbēgt ir iespējams, un kas zina, varbūt arī aizmirst ir iespējams. Pārāk bieži mani bremzē citi, sadzīve un mans vājums pret (visu?). Visas durvis stāv vaļā, jo svarīgākais mani ir mājas, bet to nav, tikai deklarēta dzīvesvieta. Un vienīgais, kas mani notur uz vietas ir mana trulā pieķeršanās. Ir tikai daži, ko esmu pielaidusi tuvumā, citi ir viņiem neiedomājamā distancē.
Tā esmu es, kas veido savu dzīvi. Un kāda starpība.. tač’ vienalga.