Es prātā sajukšu. Tiešām. Es pārāk daudz uzturos vienatnē. Tas liek domas līmēt pie griestiem kā pamatskolniekam košļenes pie aktu zāles krēslapakšas. Karināt pie griestiem tās kā mušpapīra strēmeles cieši vienu pie otras. Salīp tur visādas dzelmes drazas, kurām sāc ticēt kā spoku stundai bērnībā. Tad jāstājas ar tām duelī no septiņpadsmit pēdu liela attāluma ar nesprāgstošu pistoli saujā. Bet ir tik labi. Visam ir pamatojums, izskaidrojums, no manas puses viss ir nokārtots.
Ja vien nebūtu iemācītais pienākums pret visiem, tik ne sevi. Tie kukaiņi pakrūtē riebīgi skrāpē. Bet visi jau sen kļuvuši pilnīgi sveši. Visi tikai smej metāliskus smieklus, tas vienīgais, ko protam, lai lietā nebūtu jāliek pliekana virspusība. Nav daļas vienam par otru.
Te es nocērtu striķi, lai krīt tā galā sietais akmens bezdibenī, jo es nesmilkstēšu par to, kāda esmu.