Kļūšu par apli un dzīvošu tajā.
Vakar redzesloka izkadrētā jūra bija iekonservēta trīslitru burkā. Ar sastingušu elpu, kvēlojošām smiltīm, neeksistējošām sarunām. Melno aci pārvilkusi ar caurspīdīgu sudraba zvīņotu plakstu tā žilbināja laiku, neļaujot tam iet mirušā vējrādītāja virzienā. Kā telefonsarunas nesošie stabi zaļi atkritumu konteineri nozaga sapni par cilvēku neesamību. Skudras izsūkušas pasaules dzīvību panikā izdzīvoja narkomāna murgu. Sen izkaltušais stumbrs zaudējis saprātu pacieta visu.
Bet aiz muguras mums lija lietus.