Es jūtos nepamatoti labu un optimistiski, tāda neierasta sajūtu konsistence. Būtībā man tagad vajadzētu grauzt matus un plēst nost nagus, bet es ar aukstasinīgu klejotāja mieru basām kājām, nesteidzoties minu savu iestaigāto taciņu.
Vispār ir stulbi daudzas lietas aizlaist pa pieskari tikai tāpēc, ka prasības neatbilst manam līmenim (HA!). Vai tāpēc, ka man gluži vnk ir garlaicīgi. Nekas jau neliedz to uzdevuma latiņu uzbikstīt galvastiesu augstāk. Bet kam to vajag? Man. Bet man nevajag neko. Es kā tāda izlepusi krizdole grozos un vilcinos – es nezinu, ko no visa tā gribu.