Svētku noskaņās noskatījos dokumentālo filmu par Marģeri Zariņu, iepriekš par viņu neko nezināju, bet stāsts ne par to. Filmā redzēju savu vectētiņu jaunā, man nezināmā veidolā - ar dzirdamu, gandrīz taustāmu balsi un nedaudz vecāku kā ierasts. Līdz šim viņš bija skaists jaunēklsi melnbaltās bildēs vai pavecāks vīrs uz kapakmeņa plāksnes. Patiesībā ļoti žēl, ka viss, ko par viņu zinu, ir izlasīts vecā, melīgā enciklopēdijā vai tūristiem domātās brošūrās. Nesen kraujot mantas, uzgāju divus portfeļus pilnus ar tiesas papīriem. Klusībā nolēmu, ka būs jāatlicina laiks patrenkāt putekļus un palasīt, lai uzzinātu vismaz to visiem pieņemto patiesību. Bet gribētos jau pierādīt - nejua, lai kādu atmaskotu vai nomelnotu, bet lai es zinātu.