Ar joni tuvojas brīdis, kad atkal pārvākšos pie jūras. Šoreiz jāatvadās pa visam un uz vienmēr. Man pietrūks Dienvidu puses logi, skaudrās saules, septītā stāva klavierspēles, aiz sienas mītošās pensionētās medmāsas nepārtrauktā vāvuļošana pa stacionāro telefonu, saspīlēti pieklājīgās sveicināšanās liftā. Un protams, ar vistu kauliem un griķiem piebarotās kaijas, pie jūras tās vairs nedzīvo, nu tās ir pilsētnieces, kas aizbēgušas no pierīgas provinces. Bet, ja viss notiks, kā plānots, tad skats pa pusovālu logu pavērsies uz Sv. Franciska baznīcas fasādi. Lai arī kā man patiktu miers, bez pilsētas dzīvot nespēju, tajā mājas var rast ikviens, un atrašanās tajā jau ir pilnvērtīgs notikums, kas neprasa citu klātesamību.