Sudraba skaņa.

March 23rd, 2010

09:10 am - Alus retrospekcija.

 

Mazāk sintētikas un vairāk B vitamīna jeb no kočikiem pāreju uz aliņiem.
Tā nu tukšojot pudeli šī dzēriena, kura raksturs nespēj vienoties kopīgā diskursā ar ārā valdošajiem laikapstākļiem, apjautu, ka savu dzīvi spēju iedalīt posmos, ko iezīmē konkrēta attiecību forma ar šo dzērienu.
Tad nu tā.. viss sākās agrā bērnībā, kad māte atļāva apmierināt īdošo ziņkārību par dzērienu, kas nekad netika ieliets manā glāzē, kura vietā parasti tika iešķiebta riebīgi cukuraina limonāde vai zemeņu zaptsūdens. Iemērcu alus krūzē pirkstu un nolaizīju pa to slīdošo lāsi, bet tā arī gudra netiku, kas tajā tik īpašs, kur tas noslēpums, kas liek lūpām atsegt piektos zobus, runām kļūt skaļākām un mani attālināt no pieaugušo pasaules. Laikam ejot, man atļāva padzerties, un kā jau augošam organisma brēcieni pēc dajebkādiem vitamīniem, lika jaunajai garšai iepatikties, bet reizē arī brīnīties par tās savdabību un neatkārtojamību.
Krietni vēlāk, laikam sākot ar sesto kalsi vai pat piekto, sākās dumjo tīneidžeru izklaides, kad divlitrīgas plastmasas pudeles laida pa apli, tukšojot tās zvērīgā ātrumā, kādā no daudzajām Vecrīgas vārtenēm, kad mocīja satraucošas trīsas par iespējamām nepatikšanām, nostāsti par mentiem un protokoliem, kā arī gandarījums par nelegāli iegūto mantu.
Tad nāca Roži. Čilošana pavasara saulītē tuvējā skolas zāles pleķītī. Nemierīga dīdīšanās starpbrīžos ziemas sniega kupenās. Alus un konkrēta vieta, bet galvenais - sarunas, runas, sarunas.. un tā gadus divus.
Un tad tika nomainīta vieta, viena pēc otras. Atšķirīgi interjeri, bet kam visiem raksturīgas pieklusinātas gaismas, kāds, kas visus apkalpo ar vienādu plastmasas smaidu, noteikta, iezīmēta vieta smēķēšanai..

 

Bet tagad.. tagad tas ir tikai kārtējais alkoholisks dzēriens.


Patiesībā galvā pārcilāju savs šī brīža prioritātes, jo mērķi ir izbalējuši un kļuvuši caurspīdīgi. Uz papīra gulst pieci punkti konkrētā un noteiktā secībā, jo vairs nepaļaujos, ka, esot tikai manā galvā, tie nesavelsies neatšķetināmos mezglos, ko ar ziemā sakrātajiem putekļu kamoliem kā nevajadzīgus izmetīšu. Tagad ir ilūzija par plānu, īsts tas kļūs tikai tad, kad tiks izpildīts. Alternatīvu nav.

09:26 am

Nevaru vien sagaidīt, kad atsāksies nedēļas nogales, kuras tiek aizvadītas bohēmiskās noskaņās, dīkdienīgi kaltējoties indīgajā pavasara saulītē uz mājas lieveņa. Izgaršojot dienu caur atspirdzinošiem, respektīvi, alkoholiskiem dzērieniem, izklāstot savas dižās zināšanas un viedokļus par mākslu, modi, literatūru izsmalcinātajam intelektuāļu - mākslinieku pulciņam. Patiesībā, trūkst histēriskās zviegšanas par tuvākajiem līdzcilvēkiem, nežēlīgās satīras un groteski patiesības kropļojumi.

09:29 am

Ar joni tuvojas brīdis, kad atkal pārvākšos pie jūras. Šoreiz jāatvadās pa visam un uz vienmēr. Man pietrūks Dienvidu puses logi, skaudrās saules, septītā stāva klavierspēles, aiz sienas mītošās pensionētās medmāsas nepārtrauktā vāvuļošana pa stacionāro telefonu, saspīlēti pieklājīgās sveicināšanās liftā. Un protams, ar vistu kauliem un griķiem piebarotās kaijas, pie jūras tās vairs nedzīvo, nu tās ir pilsētnieces, kas aizbēgušas no pierīgas provinces. Bet, ja viss notiks, kā plānots, tad skats pa pusovālu logu pavērsies uz Sv. Franciska baznīcas fasādi. Lai arī kā man patiktu miers, bez pilsētas dzīvot nespēju, tajā mājas var rast ikviens, un atrašanās tajā jau ir pilnvērtīgs notikums, kas neprasa citu klātesamību.

04:49 pm

M*ukas, apakšstāva kaimiņi ar savu kapitālo remontu salauza mūsu veļas mašīnu. Izčakarēja manu visu vakaru un plānu pirms eksāmena nedaudz pamācīties, un savlaicīgi aiziet gulēt.. Tādas dusmas, pat nesaprotu, kā šie no sava dzīvokļa to paveica, bet fakts ir tāds, ka ūdens veļasmašīnai nepienāk, un sausi drēbju gabali ar pulveri pārkaisīti bezjēdzīgi kūleņo tukšgaitā rūcošajā mašīnā.
Previous Day - Next Day
Powered by Sviesta Ciba