blondīne. (beacon) rakstīja, @ 2010-03-23 09:10:00 |
|
|||
Mazāk sintētikas un vairāk B vitamīna jeb no kočikiem pāreju uz aliņiem.
Tā nu tukšojot pudeli šī dzēriena, kura raksturs nespēj vienoties kopīgā diskursā ar ārā valdošajiem laikapstākļiem, apjautu, ka savu dzīvi spēju iedalīt posmos, ko iezīmē konkrēta attiecību forma ar šo dzērienu.
Tad nu tā.. viss sākās agrā bērnībā, kad māte atļāva apmierināt īdošo ziņkārību par dzērienu, kas nekad netika ieliets manā glāzē, kura vietā parasti tika iešķiebta riebīgi cukuraina limonāde vai zemeņu zaptsūdens. Iemērcu alus krūzē pirkstu un nolaizīju pa to slīdošo lāsi, bet tā arī gudra netiku, kas tajā tik īpašs, kur tas noslēpums, kas liek lūpām atsegt piektos zobus, runām kļūt skaļākām un mani attālināt no pieaugušo pasaules. Laikam ejot, man atļāva padzerties, un kā jau augošam organisma brēcieni pēc dajebkādiem vitamīniem, lika jaunajai garšai iepatikties, bet reizē arī brīnīties par tās savdabību un neatkārtojamību.
Krietni vēlāk, laikam sākot ar sesto kalsi vai pat piekto, sākās dumjo tīneidžeru izklaides, kad divlitrīgas plastmasas pudeles laida pa apli, tukšojot tās zvērīgā ātrumā, kādā no daudzajām Vecrīgas vārtenēm, kad mocīja satraucošas trīsas par iespējamām nepatikšanām, nostāsti par mentiem un protokoliem, kā arī gandarījums par nelegāli iegūto mantu.
Tad nāca Roži. Čilošana pavasara saulītē tuvējā skolas zāles pleķītī. Nemierīga dīdīšanās starpbrīžos ziemas sniega kupenās. Alus un konkrēta vieta, bet galvenais - sarunas, runas, sarunas.. un tā gadus divus.
Un tad tika nomainīta vieta, viena pēc otras. Atšķirīgi interjeri, bet kam visiem raksturīgas pieklusinātas gaismas, kāds, kas visus apkalpo ar vienādu plastmasas smaidu, noteikta, iezīmēta vieta smēķēšanai..
Bet tagad.. tagad tas ir tikai kārtējais alkoholisks dzēriens.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />
Patiesībā galvā pārcilāju savs šī brīža prioritātes, jo mērķi ir izbalējuši un kļuvuši caurspīdīgi. Uz papīra gulst pieci punkti konkrētā un noteiktā secībā, jo vairs nepaļaujos, ka, esot tikai manā galvā, tie nesavelsies neatšķetināmos mezglos, ko ar ziemā sakrātajiem putekļu kamoliem kā nevajadzīgus izmetīšu. Tagad ir ilūzija par plānu, īsts tas kļūs tikai tad, kad tiks izpildīts. Alternatīvu nav.