Vēlu vakarā aizkūlos, ellē gaisā (lai neteiktu rupjāk), līdz Jaunciemam, viss kā sarunāts, nosteberēju trīs km gar šosejas malu ar visu man piederošo smago sadzīvi plecā, galamērķī mani sagaidīja aizslēgtas durvis un tumši logi. Apstulbusi no pārsteiguma, aizvilkusies līdz tuvējai pieturai konstatēju, ka, par laimi, pēdējais autobuss vēl nav aizgājis. Pretējā gadījumā līdz tuvējai kaut cik apdzīvotai vietai, kurā būtu cilvēcīga satiksme, varētu čāpot kājām un lūgt dievu, lai mājās no zābakiem nebūtu jāizkrata atmirušie pirksti, jo, kā jau šādās situācijās parasti notiek, telefons bija izrubījies un atstājis bez jebkādām iespējam sazināties ar kādu, lai mani savāc vai izsaukt taksi. Dirnot pieturā gandrīz stundu, pilnībā varēju izbaudīt šīs ziemas salu un tā vakara dusmu biezputras pārvārīšanos sevī. Mājās nokļuvu krietni pēc pusnakts, pārsalusi un sašutuma pilna. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Bet nākamajā rītā jau atkal biju klāt, un neizteicu ne vārda par iepriekšējā vakara smago vilšanos, jo muļķe esmu es, visas savas dzīves laikā tā arī neesmu iemācījusies to, ka nevar un nedrīkst paļauties uz savu tēvu. Un tā ir vienmēr, jūtos vainīga par citu kļūdām un neizdarību.