Spuldzes kvēldiegs mirst, rīstās – deg un dziest. Par mani skaļi rēc. Slēdz gaismu, iededz tumsu – iesloga vientuļi zaļā mijkrēslī. Grīda guļ melna un auksta – nozagtā zeme, pamats, kura vairs nav. Asaras birst kā magoņu sēklas sīkas un bezgalīgas, jo skaļāk smejas spuldze, jo melnāka krīt grīda, jo mazāka šķiet mana dzīve. Cik nejēdzīgi viegli apēst mani, tik smejies, smejies skaļi! Flīžu balti zobi drupina drosmi, spēku un gribu. Nieki pazudina dienu, rītu un prieku.
Es dzirdu,
nevajag redzēt,
es zinu.