06:24 pmSpuldzes kvēldiegs mirst, rīstās – deg un dziest. Par mani skaļi rēc. Slēdz gaismu, iededz tumsu – iesloga vientuļi zaļā mijkrēslī. Grīda guļ melna un auksta – nozagtā zeme, pamats, kura vairs nav. Asaras birst kā magoņu sēklas sīkas un bezgalīgas, jo skaļāk smejas spuldze, jo melnāka krīt grīda, jo mazāka šķiet mana dzīve. Cik nejēdzīgi viegli apēst mani, tik smejies, smejies skaļi! Flīžu balti zobi drupina drosmi, spēku un gribu. Nieki pazudina dienu, rītu un prieku.Es dzirdu, nevajag redzēt, es zinu. |
Sudraba skaņa.
December 22nd, 2009
06:32 pmTā nekad nav tumsa, ko redzu apkārt, man tikai acis piebirušas grafīta putekļiem, tāpēc viss tik blāvi mirdz.Neviens nezin cik gan baltā ir mana mīļākā krāsa. |
Powered by Sviesta Ciba