Vēja provocētas pār horizontu novilktās metāla dzīslas nepārtraukti tarkšķ. Sāp ausis. Laika mērītāja mehāniskie tikšķi sarūto mirkli milimetrpapīra modulī, pārvērš bezdvēseliskos skaitļos. Mani lauž.
Tabakas un melnās tējas rūgtas domas.
Smaga, lipīga kvēldiega izspļautā dzeltenā gaisma aizlej poras – neļauj elpot. Un pilsētas nakts – netīra, novazāta. Akla savā būtībā, melīga – izteiksmē.
Atdzisušas lavas smagums spiež.
Nav vietas – man.