01:03 amVēja provocētas pār horizontu novilktās metāla dzīslas nepārtraukti tarkšķ. Sāp ausis. Laika mērītāja mehāniskie tikšķi sarūto mirkli milimetrpapīra modulī, pārvērš bezdvēseliskos skaitļos. Mani lauž.Tabakas un melnās tējas rūgtas domas. Smaga, lipīga kvēldiega izspļautā dzeltenā gaisma aizlej poras – neļauj elpot. Un pilsētas nakts – netīra, novazāta. Akla savā būtībā, melīga – izteiksmē. Atdzisušas lavas smagums spiež. Nav vietas – man. |
Sudraba skaņa.
October 17th, 2009
01:22 amEsmu viena un neizsakāmi vientuļa.Telpa ap mani plešas neizmērojamā izplatībā. Radītā distance ik dienas pieaug. Man traucē citu klātbūne, bet es nevaru būt viena. Neviens nekad nav sapratis, ka histēriski bļaujot, es raudu, ka klusējot, runāju tik daudz, ka aizrijos ar saviem vārdiem. Stāvot sastingusi es pieglaužos, asaras berot - es rūpējos. Es esmu dzīva. |
Powered by Sviesta Ciba