Es gribētu būt vējš. Iedomājies, es varētu bērna smagā miegā izsmēķēt jebkuru pasaules cigareti ar akmens stīvumu sejā.
Un spēles! Griezt putnus virpuļos, mest augšup un lejup, neļaut tiem lidot, dejot līdz viss griežas, bet nekad nereibtu. Sviest akmeņus logos, raut atkritumus no konteineriem – melnu plastmasa maisiņu salūts. Lauzt kokus, grauzt klintis, raustīt matus... Bez ierobežojumiem, sekām, ar baltiem zīda cimdiem rokās.
Un pazust! Es varētu pazust kā nebijusi.
Bērna smiekli, putnu lamāšanās un smilšu pērles sirdī.