Katrā manā šūnā ieperinājusies narkomāna apātija. Tikai dzīvoju bez tiem dažiem svētlaimes brīžiem, nav narkotikas, kuras gribēt, bet bez tām nav nekā.
Man ne par ko nav vienalga.
Ir tikai riebīga vates sajūta, it kā piepildīta ar to un dzīvotu miglā. Es esmu priekšmets telpā. Ar savu būtību, esamību, zināšanām un pieredzi, bez dzīvības, sirdspukstiem, asinsrites.

Es esmu punkts, bet gribu būt taisne.