Sarkanos dzijas kamolu pavediens sapinusies, es riju putošu melnzemi. Plaušas, dzerot putekļu plūdus, gūlda uz zemes. Neizkliegtās čukstu atbalsis rit pār vigiem, diedzējot sārtnos vilnsas diegus. Radot niezi un surstēšanu, tie lodā pār kailo ādu un zīmē shēmu neritmiskai dejai. Naftalīna smārds, kas zog elpu, un melnas samta drapērijas, kas aizsedz sauli. Kopā ar mani sarkankoka zārkā dzīvo vienaldzīgs klusums ar nopietnu sejas izteiksmi.