Pēdējā laikā nomoka jautājums - vai tiešām esmu slikts cilvēks.?
Sliecos domāt, ka jā.

To arī nešaubīgi pierādīja kristietību sludinošās meitenes. Laika vilcināšanas nolokos visai negribigi piekritu veikt "laba cilvēka" testu, ja tā to vispār var nodēvēt. Par to, ka saruna nebūs visai tīkam vēstīja zilais bukles ar uzrakstu Jēzus, ko acumirklīgi biju ievērojusi sludinātāju rokās, un kas par laimi netika man piešķirts. Par pamatu jautājumiem izmantojot baušļus, ātri vien tika panākts, ka pati sevi nosaucu par meli, dieva vārda zaimotāju un cilvēku, kas negodā savus vecākus. Secinājums bija, ka esmu slikts cilvēks un dieva priekšā vainīga. Ar homoru centos pateikt, ka ne pārāk ticu tam, ka stāvēšu kādreiz dieva priekšā, un tikšu sodīta ar mūžīgām mocībām ellē, bet meiteņu misijas apziņa un vēlme glābt manu dvēseli bija nelokāma, tāpēc pēc pāris labi iezaurētām frāzēm viņas lika sajusties vēl draņķīgāk.
Vienīgais, ko nodomāju, cik gan daudzi tajā dienā bija uzzinājuši, ka ir slikti cilvēki un mūžīgi degs elles ugunīs.