Ever After - 1989

Protams, ka nebija. Toreiz bija vairāk, bet tik un tā vietām bija pārrāvumi un nebija cilvēku.

Bet ir jābūt diezgan lielam loham, lai domātu ezotēriskā izpratnē, ka tās nepārtrauktā ķēde pārraidīs kaut kādu elektrību jau nu nē, bet kādu fluīdu, kas apvienos visu. Tas bija simbolisms, un toreiz uz šī simbolisma tas radīja pietiekami lielu sparu, lai pasludinātu neatkarību un visu pārējo, kas tam sekoja.

Neviens nevar zināt, kā būtu, ja būtu, bet šodien ir Ķīna un Afganistāna, kas parāda, ka jebkuras iesāktas reformas var beigties arī daudz bēdīgāk.

Tiem, kam šķiet, ka toreiz tas bija sūds, arī šodienas problēmas ar valdību šķiet sūds. Gan jau ka arī Ķīnā tagad ir cilvēki, kas domā, ka rietumu brīvības ir sūds. Katram savs.

Tev bija visas tiesības nepriecāties, jo PSRS sabrukums smagi iegrieza mums ekonomiski un visādā citādā ziņā.

Cilvēki gāja dziesmotā revolūcijā ar lozungiem – kaut pastalās, bet brīvi – bet realitātē, pēc neatkarības atgūšanas viņi vienkārši uzsākta ļoti sūdīgu politiku. Prihvatizācija, laikam ir viens vārds, kā to raksturot.

Salīdzinājumā, kad es pirms gada biju pie vienkāršajiem kubiešiem, kas sūdzas par valdību un ekonomisko krīzi, pie reizes man stāsta, cik liela problēma ir preču spekulanti, kas uzskrūvē cenas 10 vai 100 reizes, un tieši viņi ir vainīgi pie visām problēmām. Es pat nemēģināju viņiem skaidrot, ka spekulanti ir tikai preču deficītu izpausme, nevis cēlonis.

Mēs bijām muļķi praktiskos jautājumos. Bet un tik tā, vai tāpēc cīnīties par neatkarību nebija vērts? Protams, ka bija, jo ilgtermiņā nebija citas iespējas.

Tieši tāda pati situācija ir ar vakcinācijas brīvību. Brīvība ir primāra, un ilgtermiņā tā nesīs labākus augļus nekā piespiedu pasākumi. Tagad kritiķi ir kā tie, kas nosoda dziesmotās revolūcijas lohus par prihvatizācijas uzsākšanu.

Tāpat labāki par tevi, kas nemazgā dibenu.

Nu, es piemēram, tieši šodien privātā sarunā argumentēju, ka cilvēkiem būtu jābūt tiesībām, piemēram, neiet pie zobārsta, ja viņi to negrib. Staigāt ar cauriem un sāpošiem zobiem it kā ir stulbi, tomēr sabiedrība, kurā zobārsta apmeklējums būtu piespiedu un obligāts, droši vien būtu diezgan totalitāra.
Manā totalitārajā PSRS bērnībā tieši zobārsta apmeklējums dārziņā un skolā bija obligāts un visi bērni no tā šaušalīgi baidījās.

Ja tas ir tavs secinājums par brīvību, tad nav brīnums, ka Lukašenko uzvar.

Oh noes! Tas pierāda, ka būt par varturu dibenlaižu ir pareizā pozīcija.