Izrādās, ka es nemāku raudāt. Es mēģināju, ņifiga nesanāk - nu, es noskaņojos, uzkurinu emocijas, un tajā brīdī, kad būtu jāsāk raudāt, prāts paskatās uz situāciju no malas, diafragma noorganizē plaušām dziļu ieelpu, un viss raudiens vējā. Atceros, kādreiz man tas tīri labi padevās, bet tagad - nekā.
Nez, ko lai dara. Tāds kā apdalīts kroplītis jūtos - visi var, bet es ne.
Jāpatrenējas, varbūt atkal iemācīšos.

Nu i nafig jāraud? Es labprāt gribētu nemācēt.
Ir tik daudz mīnusi tam ka vari raudāt...

Cik man zināms, raudāšana atslogo pārkaitētas smadzenes - vai tam varētu būt kādas nevēlamas blakusparādībās? Nez, nevaru neko iedomāties. Mīnusi... Nu, man jau nav skropstu tuša, ko varētu izsmērēt - vārdsakot, neredzu nekādus nopietnus mīnusus. Ja nu vienīgi, neskaidru redzi uz kādu brīdi, kamēr acis izberzē.

Nu vispār ja tā padomā, tas ir tāpat kā ar īsiem un gariem matiem. Ja ir īsi gribu garus un otrādi. Tāpat ar raudāšanu ja pa daudz raudi, tad gribi neraudāt un otrādi :)

Varbūt zem šīs nožēlas slēpjas tāda kā lielīšanās?

Diez vai. Tas nav nekas tāds, ar ko gribētu palielīties. Tas ir vairāk tāds kā jautājums pēc praktiska padoma. Nu, gribu zināt, kā raudāšanu panāk tie, kas to dara.

By the way, kompliments par tavu lakonisko žurnālu:)
Varbūt atbrauc kādreiz ciemos? (Kad akvārijā būs zivis ielaistas, tad varēšu palielīties;))

Noteikti atbraukšu! Starp citu, kādā veidā tu sevi stimulē uz to raudāšanu?

Nu, pagaidām izskatās, ka daudz-maz nostrādā šādas lietas:
1) Domāt kaut ko, kas kas grauj pašcieņu (tip', kāds es esmu idiots, neko nesaprotu, neko nemāku; tip' iekšā mēs esam, ārā netiekam).
2) Zinot, ka fiziska emociju izpausme tīri labi izraisa pašu emociju, var savilkt seju raudulīgā izteiksmē un neritmiski elpot.
3) Mēģināt atslēgt to prāta daļu, kas visu kontrolē un skatās no malas - nu, to daļu, kas mēdz atslēgties tad, kad piedzeras.

Ei, nu. Tikai nepārspīlē ar tiem treniņiem, labi?

Ai, nu skaidrs, ka es nepārspīlēju. Tas tik tāds vaļasprieks, hobijs. Katrā ziņā, šis ir daudz interesantāks projekts, nekā tad, kad gribēju iemācīties kustināt kāju pirkstus, katru atsevišķi.

Mmm, vai vismaz daļu treniņprogrammas tu plāno izpildīt darbā?
Piemēram, ikreiz, kad garām iet priekšniece?

;)

;)
Nope. Neesmu tik ekshibicionisks, lai trenētos publiski - to vajag tā privāti, intīmi.
(By the way, domāju, ka, ja kinoteātros nebūtu tumšs, tad viena daļa cilvēku, kas mēdz raudāt skatoties filmas, to vairs neatļautos darīt.)

Vo, jā. Kino, tas varētu būt risinājums.

Un jā, varbūt jebkāds emocionāls saviļņojums, ne obligāti bēdas vai sevis žēlošana (iespējams, tev būtu vieglāk raudāt no laimes un atvieglojuma, nevis no izmisuma).

Hmm, varbūt. Jāpaeksperimentē.

mhm, man ir līdzīgi. tomēr nesen biju ļoti, ļoti tuvu šim aktam.

Kāpēc nesanāca? Kas ir tas, kas traucē?