Izrādās, ka es nemāku raudāt. Es mēģināju, ņifiga nesanāk - nu, es noskaņojos, uzkurinu emocijas, un tajā brīdī, kad būtu jāsāk raudāt, prāts paskatās uz situāciju no malas, diafragma noorganizē plaušām dziļu ieelpu, un viss raudiens vējā. Atceros, kādreiz man tas tīri labi padevās, bet tagad - nekā.
Nez, ko lai dara. Tāds kā apdalīts kroplītis jūtos - visi var, bet es ne.
Jāpatrenējas, varbūt atkal iemācīšos.

Ei, nu. Tikai nepārspīlē ar tiem treniņiem, labi?

Ai, nu skaidrs, ka es nepārspīlēju. Tas tik tāds vaļasprieks, hobijs. Katrā ziņā, šis ir daudz interesantāks projekts, nekā tad, kad gribēju iemācīties kustināt kāju pirkstus, katru atsevišķi.

Mmm, vai vismaz daļu treniņprogrammas tu plāno izpildīt darbā?
Piemēram, ikreiz, kad garām iet priekšniece?

;)

;)
Nope. Neesmu tik ekshibicionisks, lai trenētos publiski - to vajag tā privāti, intīmi.
(By the way, domāju, ka, ja kinoteātros nebūtu tumšs, tad viena daļa cilvēku, kas mēdz raudāt skatoties filmas, to vairs neatļautos darīt.)

Vo, jā. Kino, tas varētu būt risinājums.

Un jā, varbūt jebkāds emocionāls saviļņojums, ne obligāti bēdas vai sevis žēlošana (iespējams, tev būtu vieglāk raudāt no laimes un atvieglojuma, nevis no izmisuma).

Hmm, varbūt. Jāpaeksperimentē.