Izrādās, ka es nemāku raudāt. Es mēģināju, ņifiga nesanāk - nu, es noskaņojos, uzkurinu emocijas, un tajā brīdī, kad būtu jāsāk raudāt, prāts paskatās uz situāciju no malas, diafragma noorganizē plaušām dziļu ieelpu, un viss raudiens vējā. Atceros, kādreiz man tas tīri labi padevās, bet tagad - nekā.
Nez, ko lai dara. Tāds kā apdalīts kroplītis jūtos - visi var, bet es ne.
Jāpatrenējas, varbūt atkal iemācīšos.

Vo, jā. Kino, tas varētu būt risinājums.

Un jā, varbūt jebkāds emocionāls saviļņojums, ne obligāti bēdas vai sevis žēlošana (iespējams, tev būtu vieglāk raudāt no laimes un atvieglojuma, nevis no izmisuma).

Hmm, varbūt. Jāpaeksperimentē.