Izrādās, ka es nemāku raudāt. Es mēģināju, ņifiga nesanāk - nu, es noskaņojos, uzkurinu emocijas, un tajā brīdī, kad būtu jāsāk raudāt, prāts paskatās uz situāciju no malas, diafragma noorganizē plaušām dziļu ieelpu, un viss raudiens vējā. Atceros, kādreiz man tas tīri labi padevās, bet tagad - nekā.
Nez, ko lai dara. Tāds kā apdalīts kroplītis jūtos - visi var, bet es ne.
Jāpatrenējas, varbūt atkal iemācīšos.

Nu i nafig jāraud? Es labprāt gribētu nemācēt.
Ir tik daudz mīnusi tam ka vari raudāt...

Cik man zināms, raudāšana atslogo pārkaitētas smadzenes - vai tam varētu būt kādas nevēlamas blakusparādībās? Nez, nevaru neko iedomāties. Mīnusi... Nu, man jau nav skropstu tuša, ko varētu izsmērēt - vārdsakot, neredzu nekādus nopietnus mīnusus. Ja nu vienīgi, neskaidru redzi uz kādu brīdi, kamēr acis izberzē.

Nu vispār ja tā padomā, tas ir tāpat kā ar īsiem un gariem matiem. Ja ir īsi gribu garus un otrādi. Tāpat ar raudāšanu ja pa daudz raudi, tad gribi neraudāt un otrādi :)