Izrādās, ka es nemāku raudāt. Es mēģināju, ņifiga nesanāk - nu, es noskaņojos, uzkurinu emocijas, un tajā brīdī, kad būtu jāsāk raudāt, prāts paskatās uz situāciju no malas, diafragma noorganizē plaušām dziļu ieelpu, un viss raudiens vējā. Atceros, kādreiz man tas tīri labi padevās, bet tagad - nekā.
Nez, ko lai dara. Tāds kā apdalīts kroplītis jūtos - visi var, bet es ne.
Jāpatrenējas, varbūt atkal iemācīšos.

Varbūt zem šīs nožēlas slēpjas tāda kā lielīšanās?

Diez vai. Tas nav nekas tāds, ar ko gribētu palielīties. Tas ir vairāk tāds kā jautājums pēc praktiska padoma. Nu, gribu zināt, kā raudāšanu panāk tie, kas to dara.

By the way, kompliments par tavu lakonisko žurnālu:)
Varbūt atbrauc kādreiz ciemos? (Kad akvārijā būs zivis ielaistas, tad varēšu palielīties;))

Noteikti atbraukšu! Starp citu, kādā veidā tu sevi stimulē uz to raudāšanu?

Nu, pagaidām izskatās, ka daudz-maz nostrādā šādas lietas:
1) Domāt kaut ko, kas kas grauj pašcieņu (tip', kāds es esmu idiots, neko nesaprotu, neko nemāku; tip' iekšā mēs esam, ārā netiekam).
2) Zinot, ka fiziska emociju izpausme tīri labi izraisa pašu emociju, var savilkt seju raudulīgā izteiksmē un neritmiski elpot.
3) Mēģināt atslēgt to prāta daļu, kas visu kontrolē un skatās no malas - nu, to daļu, kas mēdz atslēgties tad, kad piedzeras.