Teikt "cilvēki ir neparedzami", ir tas pats, kas teikt "šis šifrs ir neatlaužams" vai "laikapstākļi ir neprognozējami". Tā ir prakse nevis teorija. Problēma ir zināšanu un skaitļošanas jaudas trūkums, jeb sarežģītība, nevis neiespējamība vispār.

Tas ir speciālgadījums: attiecības. Situācija, kurā ir uzkrāts pietiekami daudz informācijas par konkrētu cilvēku, lai varētu mēģināt prognozēt cilvēka uzvedību, un "neparedzamība" tiek izmantota speciāli - lai nepaliktu garlaicīgi, vai, piemēram, lai pierādītu, ka ne vella tu nezini.
Normālā situācijā viens cilvēks nezina gandrīz neko par pārējiem sešiem miljardiem, vai cik nu tur to cilvēku tagad ir. Un šie cilvēki nebūt nav neparedzami ar kādu konkrētu mērķi, droši vien daudzi nemaz negrib būt neparedzami, vienkārši viņiem ir katram savs, atšķirīgs dzīvesstāsts, kas dažādā veidā alterē viņu domu gājienu un lēmumu pieņemšanu.

ai, nē. cilvēki ir daudz vienādāki, nekā varētu domāt. izturēšanās standarti ir ieaudzināti kultūrā daudz dziļāk par "lūdzu" un "paldies", un lielākajā tiesā gadījumu tu saņem to reakciju, ko sagaidi. protams, sīkumi atšķiras, bet lielos vilcienos rīcība ir gluži līdzīga - citādi normāla komunikācija būtu ļoti sarežģīta, jo katrā atsevišķā situācijā nāktos individuāli vienoties par "spēles noteikumiem". un "neparedzamus cilvēkus" ievēro un pievērš viņiem vairāk uzmanības - gan pozitīvas, gan negatīvas, protams.
tak pastaigā pa ielu - absolūtais vairums cilvēku dur uz priekšu mērķtiecīgi, pavirši skatoties apkārt, pie tam visi apmēram vienā tempā, visiem ir apģērbi, kas it kā nav līdzīgi, bet faktiski iekļaujas vienotā dress-code, (t.i., viņi ir iepriekšparedzami) un tikai daži ir atšķirīgi, tādi, ka gribas atskatīties - vai nu rīkojas negaidīti, vai šokē ar izskatu. katrs, protams, uztvers citu "atšķirīgumu", tā ir nodeva individualitātei, bet atkal - lielākajai daļai cilvēku šīs "atšķirīguma" definīcijas būs līdzīgas, par lielāko daļu cilvēku var diezgan droši iepriekš paredzēt, kādu reakciju viņi uzskatīs par iepriekšparedzamu :)

Tā, protams, ir, ka zinot, pie kādas kultūras cilvēks pieder, mēs varam prognozēt daudzas viņa reakcijas, pat ja kļūdāmies sīkumos.
Tai pat laikā, mēs nespējam prognozēt, vai kāds cilvēks kafejnīcā izvēlēsies kafiju vai tomātu sulu, ko cilvēks rīt vilks mugurā, kādā profesijā strādās pēc gada vai to, vai viņam labāk patīk BMW, Mercedess vai velosipēds, ja vien mēs neesam šo cilvēku pietiekami labi iepazinuši. Visgrūtāk ir prognozēt, kādu lēmumu cilvēks pieņems sarežģītā situācijā, it īpaši, ja lēmuma pieņemšanas laiks ir ierobežots.
T.i., normālās situācijās mēs spējam kaut ko daudz maz prognozēt tikai tik tālu, cik tas ietilpst instinktos, un tik tālu, cik tas ietilpst kultūras rāmjos un normās, un arī tad tikai tik daudz, cik daudz mēs zinām par konkrēto kultūru.

tas nav "tikai". tas ir praktiski viss, vnk mēs neievērojam visus tos sīkumus, kas ir iepriekšparedzami - tieši tāpēc, ka tie ir iepriekšparedzami.

Es domāju, ka daudz vairāk ir tādu sīkumu, kurus mēs neievērojam nevis tādēļ, ka tie ir iepriekšparedzami, bet tieši tādēļ, ka tie nav paredzami. Mēs taču nekad neaizdomājamies par to, kādēļ tramvajā redzētam cilvēkam ir rūtains krekls, nevis strīpains, un neaizdomājamies par to, kādu nolūku vadīts šis cilvēks ir sabāzis rokas kabatās.
Kultūras nosacītā uzvedība ir tikai trausls režģis haosā.

Salīdzinājums ar laikapstākļu paredzēšanu te ir gluži vietā, jo mēs taču varam paredzēt, ka, ja pūš Ziemeļu vējš ar ātrumu 5 m/s, tad tas, droši vien, tāds pats pūtīs arī pēc pusstundas, un, visticamāk, ļoti līdzīgs vējš būs pārdesmit kilometru apkārtnē. Taču mēs nevaram daudzmaz precīzi pateikt, tieši cik ātrs un kāda virziena vējš pūš katrā konkrētajā vietā (teiksim, aiz tā koka) - mēs to varam tikai izmērīt, un mēs arī nevaram īsti precīzi prognozēt, kāds vējš pūtīs pēc mēneša.
T.i., mēs spējam kaut ko prognozēt tikai lielos vilcienos un uz ne pārāk tālā nākotnē.