Teikt "cilvēki ir neparedzami", ir tas pats, kas teikt "šis šifrs ir neatlaužams" vai "laikapstākļi ir neprognozējami". Tā ir prakse nevis teorija. Problēma ir zināšanu un skaitļošanas jaudas trūkums, jeb sarežģītība, nevis neiespējamība vispār.

Tā, protams, ir, ka zinot, pie kādas kultūras cilvēks pieder, mēs varam prognozēt daudzas viņa reakcijas, pat ja kļūdāmies sīkumos.
Tai pat laikā, mēs nespējam prognozēt, vai kāds cilvēks kafejnīcā izvēlēsies kafiju vai tomātu sulu, ko cilvēks rīt vilks mugurā, kādā profesijā strādās pēc gada vai to, vai viņam labāk patīk BMW, Mercedess vai velosipēds, ja vien mēs neesam šo cilvēku pietiekami labi iepazinuši. Visgrūtāk ir prognozēt, kādu lēmumu cilvēks pieņems sarežģītā situācijā, it īpaši, ja lēmuma pieņemšanas laiks ir ierobežots.
T.i., normālās situācijās mēs spējam kaut ko daudz maz prognozēt tikai tik tālu, cik tas ietilpst instinktos, un tik tālu, cik tas ietilpst kultūras rāmjos un normās, un arī tad tikai tik daudz, cik daudz mēs zinām par konkrēto kultūru.

tas nav "tikai". tas ir praktiski viss, vnk mēs neievērojam visus tos sīkumus, kas ir iepriekšparedzami - tieši tāpēc, ka tie ir iepriekšparedzami.

Es domāju, ka daudz vairāk ir tādu sīkumu, kurus mēs neievērojam nevis tādēļ, ka tie ir iepriekšparedzami, bet tieši tādēļ, ka tie nav paredzami. Mēs taču nekad neaizdomājamies par to, kādēļ tramvajā redzētam cilvēkam ir rūtains krekls, nevis strīpains, un neaizdomājamies par to, kādu nolūku vadīts šis cilvēks ir sabāzis rokas kabatās.
Kultūras nosacītā uzvedība ir tikai trausls režģis haosā.