Vēl es nesaprotu, kāpēc kruta skaitās:
Deivids Bovijs
filma Krusttēvs
F. V. Nīče

(Atļaušos sekot tendencei nepaskaidrot, kāpēc tā domāju, un apvainoties uz visiem, kas domā savādāk (klusībā tomēr cerot, ka kāds uzķersies, un varēs normāli izstrīdēties))

populārs ir tas, kas tiek pārdots ievērojamos apjomos - parasti tas ir kaut kas lēts, piemērots vidējai gaumei un uzbāzīgi pasniegts. dažkārt par populāru parādību kļūst kaut kas jauns un novatorisks, ja tas uztrāpa uz kaut kāda kultūras viļņa. tādi bija bītli, piemēram.

"kruts" tajā nozīmē, kā es to tavā tekstā sapratu, ir tas, par ko snobi un kritiķi elš un sten. visbiežāk tas ir statusa jautājums, tāpēc par "krutu" tiek padarīts tas, kas ir dārgs, sarežģīts, smalks, aristokrātisks, ekscentrisks. nereti šāds "krutums" tiek tieši pretstatīts "populārajam" (tipa, "es neskatos populārās holovudas filmas ar šaušanu, bet gan kruto kimkiduku").

vēl ir lietas, kas patīk individuāli, nemotivēti, nepaskaidrojami, bieži vien tas ir kaut kas mazzināms, neparasts, individuāls, autobiogrāfisks, specifisks. tā var patikt kāda mazzināma mūziķa darbi tikai tāpēc, ka viņš pats ir interesanta personība un caur viņa mūziku šo personību ir iespējams tuvāk iemīlēt, lai arī pati mūzika, atrauti no konteksta, var arī nebūt nekas īpašs.

vēl ir tā saucamie "kulta mākslinieki", "kulta filmas", kas dzīvo lietotāju apziņā tāpēc, ka kļuvušas par citātu un atdarināšanas avotiem, neatkarīgi no to mākslinieciskās vērtības un bieži vien, tieši tāpēc, ka tas ir tāds sūds, ko noviens normāli neskatītos, bet kā simbolu, atsauču, zīmju un kontekstu krātuvi to iespējams izmantot daudz labāk.

Ā, skaidrs, kā tu to domāji. Es to iztēlojos savādāk, kā "kruts" = "populārs" = "patīk daudziem". Tobiš, ir vesela kaudze grupu, kas savstarpēji daļēji pārklājas, un, kur katrā kaut kas skaitās populārs/kruts, ja tas patīk pietiekami daudziem no šīs grupas ("8.b klases populārākā meitene Maijiņa", "populāra Latvijas smagā metāla grupa "Zirgs"", un tādā garā (runājot vajadzīgo grupu bieži noklusē/pieņem par pašsaprotamu - ja sētas puika pasaka, ka "ies uz to kruto filmu Terminators", tad visiem viņa draugiem uzreiz ir skaidrs, ka tas ir bojeviks, jo viņš un visi viņa draugi skatās tikai bojevikus)). Snobi un kritiķi varētu tiklab būt atsevišķa grupa, kuras vidū ir populārs kimkiduks, vai tikpat labi jaunākās modes noteicēji konkrētā grupā, vai tikpat labi atsevišķa grupa, kurā populārs ir jebkas, kas šķiet nepopulārs pietiekami daudziem citiem.
Pretstatīts tiek daudz kas - snobi pret popsīgajiem, metālisti pret reperiem, krievi pret latviešiem.
Manā izpratnē kruts un populārs ir viens un tas pats, un abi saistīti ar statusu - ja nedari to, kas ir populārs/kruts, tad konkrētajā grupā zaudē stāvokli vai pat tiec izraidīts.

Hmm, bet vispār kļūst skaidrāks, kāpēc cilvēki nesaka, kāpēc viņiem kaut kas patīk. Nu, ja ir runa par individuālo patikšanu, tad pilnīgi iespējams, ka tā ir arī intīma, piemēram, ja cilvēkam patīk kaut kāda mūzika tikai tāpēc, ka tā skanēja, kad viņš pirmo reizi drāza Anniņu, tad neies par to izplūst detaļās. Savukārt, ja kaut kas patīk statusa paaugstināšanai, tad neies jau atzīties.

Bet es tomēr nesaprotu, kā var kaut kas patikt nemotivēti. Ja patīk nepaskaidrojami, to vēl varu pieņemt.

Par "kulta" viskautko - tam piekrītu.

Starpcit, man kāreiz visa mūzika, kas man patīk, patīk tādas vai citādas Anniņas dēļ.
Ķem ņe meņeje ir vesela kaudze mūzikas, kas ir skanējusi anniņlaikā, bet nepatīk.

kāda jēga no tādas dfinīcijas, ja sanāk ka populārs ir tas, kas ir atzīts noteiktā grupā, kuru veido visu to cilvēku kopums, kas atzīst attiecīgo filmu, grupu, grāmatu par populāru?
tad jau populārs ir jebkas, arī amerikāņu fermera pasisto meitu grupa The Shaggs, kas 60. gadu vidū ierakstīja vienu skaņuplati ar šķībi vilktām dziesmām, kurās ģitāra, balss un bungas ne reizi netrāpa ritmā, un iekļuva mūzikas vēsturē kā grupa, ko Frenks Zappa pieminēja pie savām ietekmēm, jo mēs arī šodien atradīsim pasaulē kādus 12 cilvēkus, kas apgalvos, ka tā ir kruta grupa, tātad The Shaggs ir populāri šajā 12 cilvēku grupā. la gan patiesībā tā ir tipiska "kulta grupa".

tu vienkārši jauc terminus, lietodams vārdu "populārs" kā tev pašam patīk.

Es teicu: "katrā [grupā] kaut kas skaitās populārs/kruts, ja tas patīk pietiekami daudziem no šīs grupas", tas nozīmē, ka, piemēram, Latvijas metālistu vidū Metallica ir populāra grupa (lielam procentam grupas dalībnieku tā patīk), bet visu Latvijas iedzīvotāju grupā Metallica nav ļoti populāra (salīdzinoši mazam procentam grupas dalībnieku tā patīk).
Tā to vārdu ikdienā lieto, visbiežāk attiecinot to uz vienas valsts iedzīvotājiem, bet tīri bieži norādot citu grupu.
Daži piemēri no Googles pirmās lapas, meklējot vārdu populārs:
"Cik populārs Igaunijā ir volejbols?"
"Tomēr arī domāju, jūs man piekritīsiet, ka pārāk populārs tas RSS nav. Blogeru aprindās varbūt jā, bet ārpus tām?"
"Populārs cilvēks bibliotēkā"

Jā, vienmēr var piemeklēt grupu, kurā kaut kas ir ļoti populārs. Oriģināli uzdodot jautājumu, ar "kruts" un "populārs" domāju (bet nepateicu) "Latvijā" / "Rietumos" populārs.

P.S. Laikam sanāk, ka daudzas figņas ir nevis populāras vai krutas, bet vienkārši slavenas - nevienam īsti nepatīk, bet visi par to kaut ko ir dzirdējuši.

turklāt pēc tavas krutuma un popularitātes definīcijas ir pilnīgi bezjēdzīgi jautāt, kāpēc kruts skaitās deivids bovijs? nu, tāpēc, ka viņš patīk noteiktai cilvēku grupai. kādai grupai? nu, tai, kurai viņš patīk

Bezjēdzīgi, jā, tas tāpat, kā uz jautājumu "kāpēc strauss bāž galvu zemē" atbildēt "tāpēc, ka strauss". (Vispār, man liekas šie nemaz nebāž galvas zemē, bet tas ir offtopiks.)

Bet vispār, tas ko gribēju zināt, ir, kā cilvēkam tā konkrētā figņa vispār var patikt. Pat ja pieņem, ka pēdējie, kas iestājušies paticēju grupā, dara to tīri sociālu iemeslu vadīti (jo tā dara draugi un tas ir prestiži), tak skaidrs, ka kaut kur pašos pirmsākumos jābūt cilvēkiem, kam tā figņa nudien ir gājusi pie sirds, jo nevar taču būt, ka visi cilvēki ir izlikušies un, nez, 20 albumi uzcepti un izpārdoti cilvēkiem, kam tas draņķis nemaz nepatīk. Bet kā var patikt Deivids Bovijs(?), es nestādos priekšā, es nesaprotu.

Man ļoti, ļoti patīk Devids Bovijs [nu, ja vien neskaita astoņdesmito sākumu, tiesa gan, tajā pašā laikā tapušais Labirints ir lielisx]

Vai tu vari, lūdzu, nedaudz padomāt, un konkretizēt, kas tieši tev patīk - pats cilvēks (kaut kāda konkrēta īpašība, kas patīk) vai mūzika (izraisa kādu īpašu sajūtu)?

Tā filma man arī tīri labi patika, un mūzika - kontekstā ar to, kas notiek filmā, likās visnotaļ sakarīga un saprotama. Kas attiecas uz lielāko daļu pārējās viņa mūzikas (un klipiem), ko esmu dzirdējis - man tas liekas diezgan ķēmīgi, nu, ka viņš dzied nevis tāpēc, ka viņam tas patīk, bet tāpēc, lai par kaut ko paņirgātos (droši vien tā liekas tāpēc, ka viņš cenšas izlikties, ka viņam ir kaut kādas emocijas un attieksme (par to, par ko viņš dzied) bet tas īsti neizdodas un sanāk nedabiski - gandrīz vai tā, it kā viņš censtos uzspēlēt emocijas, un tas sanāk pārspīlēti, bet ja tiesām rodas īstas emocijas, tad viņš tās aprauj pusceļā), bez tam, klipos viņš nekad neskatās acīs - sajūta, ka neskatās acīs tāpēc, ka melo un izliekas, nevis tāpēc, ka kautrīgs.
Kas attiecas uz viņa pavadījumu - tas lielākoties ir profesionāls un savākts, bet gandrīz nekad nav interesants un aizraujošs - vienkārši fons balsij.

es tev kaut kad atbildēšu plašāk, jo nupatās visas miroņlīnijas deg.
Bet, pāris vārdos:
man patīk viņa tēlu maiņa, mūzika šķiet ļoti patiesa, tāda, kas nebaidās no eksperimentiem, turklāt, kas pats galvenais - viņa balss.

Aha. Jā, balss varētu būt seksīga (bet šaubos, vai patiesa). Tēlu maiņā eksperimenti - jā, bet ne mūzikā.
Kopsummā - neesmu mērķauditorija, ja es būtu stereotipiskais gejs, kādus amerikāņu filmās rāda, vai arī tīņu beibīte (gan jau tu tāda biji, kad skatījies Labirintu), tad es arī, droši vien, uzķertos.

kad rādīja Labirintu man bija ~ 10. Vispār, hvz, 1980.gada ražojums [es].

Nudien nesaprotu, kā var ēst nēģus, patikt BMW, balsot par Tautas partiju, klausīties Kosmoss, iepirkties Maxima.... un vēl, un vēl, un vēl, pavisma trīsdesmit lietas.

Visu, izņemot nēģu ēšanu, es varu saprast vai attaisnot, ja nedaudz padomāju un mēģinu iejusties svešā ādā.

Es nemēģinu.

Es reizēm mēģinu - tas ir interesanti (bet kaitīgi - viegli samaitāt ar kādu attiecības).

P.S. Paldies par pacietību, man nudien vajadzēja izskašķēties.