Vēl es nesaprotu, kāpēc kruta skaitās:
Deivids Bovijs
filma Krusttēvs
F. V. Nīče

(Atļaušos sekot tendencei nepaskaidrot, kāpēc tā domāju, un apvainoties uz visiem, kas domā savādāk (klusībā tomēr cerot, ka kāds uzķersies, un varēs normāli izstrīdēties))

Bezjēdzīgi, jā, tas tāpat, kā uz jautājumu "kāpēc strauss bāž galvu zemē" atbildēt "tāpēc, ka strauss". (Vispār, man liekas šie nemaz nebāž galvas zemē, bet tas ir offtopiks.)

Bet vispār, tas ko gribēju zināt, ir, kā cilvēkam tā konkrētā figņa vispār var patikt. Pat ja pieņem, ka pēdējie, kas iestājušies paticēju grupā, dara to tīri sociālu iemeslu vadīti (jo tā dara draugi un tas ir prestiži), tak skaidrs, ka kaut kur pašos pirmsākumos jābūt cilvēkiem, kam tā figņa nudien ir gājusi pie sirds, jo nevar taču būt, ka visi cilvēki ir izlikušies un, nez, 20 albumi uzcepti un izpārdoti cilvēkiem, kam tas draņķis nemaz nepatīk. Bet kā var patikt Deivids Bovijs(?), es nestādos priekšā, es nesaprotu.

Man ļoti, ļoti patīk Devids Bovijs [nu, ja vien neskaita astoņdesmito sākumu, tiesa gan, tajā pašā laikā tapušais Labirints ir lielisx]

Vai tu vari, lūdzu, nedaudz padomāt, un konkretizēt, kas tieši tev patīk - pats cilvēks (kaut kāda konkrēta īpašība, kas patīk) vai mūzika (izraisa kādu īpašu sajūtu)?

Tā filma man arī tīri labi patika, un mūzika - kontekstā ar to, kas notiek filmā, likās visnotaļ sakarīga un saprotama. Kas attiecas uz lielāko daļu pārējās viņa mūzikas (un klipiem), ko esmu dzirdējis - man tas liekas diezgan ķēmīgi, nu, ka viņš dzied nevis tāpēc, ka viņam tas patīk, bet tāpēc, lai par kaut ko paņirgātos (droši vien tā liekas tāpēc, ka viņš cenšas izlikties, ka viņam ir kaut kādas emocijas un attieksme (par to, par ko viņš dzied) bet tas īsti neizdodas un sanāk nedabiski - gandrīz vai tā, it kā viņš censtos uzspēlēt emocijas, un tas sanāk pārspīlēti, bet ja tiesām rodas īstas emocijas, tad viņš tās aprauj pusceļā), bez tam, klipos viņš nekad neskatās acīs - sajūta, ka neskatās acīs tāpēc, ka melo un izliekas, nevis tāpēc, ka kautrīgs.
Kas attiecas uz viņa pavadījumu - tas lielākoties ir profesionāls un savākts, bet gandrīz nekad nav interesants un aizraujošs - vienkārši fons balsij.

es tev kaut kad atbildēšu plašāk, jo nupatās visas miroņlīnijas deg.
Bet, pāris vārdos:
man patīk viņa tēlu maiņa, mūzika šķiet ļoti patiesa, tāda, kas nebaidās no eksperimentiem, turklāt, kas pats galvenais - viņa balss.

Aha. Jā, balss varētu būt seksīga (bet šaubos, vai patiesa). Tēlu maiņā eksperimenti - jā, bet ne mūzikā.
Kopsummā - neesmu mērķauditorija, ja es būtu stereotipiskais gejs, kādus amerikāņu filmās rāda, vai arī tīņu beibīte (gan jau tu tāda biji, kad skatījies Labirintu), tad es arī, droši vien, uzķertos.

kad rādīja Labirintu man bija ~ 10. Vispār, hvz, 1980.gada ražojums [es].

Nudien nesaprotu, kā var ēst nēģus, patikt BMW, balsot par Tautas partiju, klausīties Kosmoss, iepirkties Maxima.... un vēl, un vēl, un vēl, pavisma trīsdesmit lietas.

Visu, izņemot nēģu ēšanu, es varu saprast vai attaisnot, ja nedaudz padomāju un mēģinu iejusties svešā ādā.

Es nemēģinu.

Es reizēm mēģinu - tas ir interesanti (bet kaitīgi - viegli samaitāt ar kādu attiecības).