Dievs sodījis cilvēkus, radījis vīrieti un sievieti. Sievietei nekas cits nav prātā, kā izrādīties, cik ļoti tai neinteresē būt medījumam, bet vīrietis tik ļoti vēlas būt PATS, ka aizmirst par sevi.
Sods būt šeit, meklēt paiku, domāt, ko vilkt uz rumpja. Sievišķis, taurē, ja nav ko rīt par ko nopirkt, vīrīšķis-ja nav ko rīt. Jebšu pieriebjas, ij aizvelk katrs uz savu pusi, labākajā gadījumā pavisam. Un ta nu visi ņieburi atsprakšķ vaļā! Kā pilnmēness naktī, raganas možas, ievilina punčainos , aptin ap pirkstu,aizlaižas, smej. Pašas par sevi.
Reizēm, kāda nots, balss vai skats pēc mājāam iesmaržo. Tumsā, cauriem pirkstiem gar sienu pēkšņi jūt-tuvu! Klupiens. Viens. APkārt čalas, Ziemassvētki, ģimene, dāvanas! Ņurdz, murdz! Griežas, viss. Viens. Viens. Tukšas miesas, neīsti svētki, neīsti mērķi. Priecīgi dāvināt, vai prieks , ka tas ir beidzies.Jo sievai "atkal nav ko vilkt mugurā", vīram "atkal tas viss jāklausās!".
Tāds sods. Elle. Kā Margarita, ņemu Meistaru un aidā, mierā.