Tēva tantes dienasgrāmata.
Jau bērnībā mīļākā nodarbe bij līdīt visos iespējamos pakšos, pagrabos, graustos.Ij itin bieži kūņojos pa vectāva mājām, kuras daļēji čigānu nodzīvotas, pilnas ar senču krāmiem, veciem žurnāliem, grāmatām-zelta bedre tādai atkritumu vācējai, kā man. Tā atronīju intresīgu burtnīcu, savas radnieces dienasgrāmatu, lasīju ij smilkstēju aiz laimes par atradumu. Meitene 20-tos gados, strādāja par mūzikas skolotāju, mācījās pie prof. Kalniņa klavierspēli, ij smeldzīgi jūsmo par 18-to novemberi, spēlējot salonā maršu par godu Latvijai. Naivās, ij kaislās mīlas ilgas, aukstās vecāku-bērnu attiecības, līdzcilvēku apraksts. Bieži ņemu rokā melno-nodzeltējošām lapām, ar zīmuli rakstīto dienasgrāmatu un nespēju noticēt, ka ir bijis cilvēks ar jūtām , savu dzīvi, a tagad ir palikusi tikai šī liecība...Meitene, kura pat iedomāties nevarēja, ka kādreiz kāds lasīs viņas noslēpumus . Varbūt muļķigi. Tomērt šī diena viņai daudz ko nozīmēja..., laikam jau vairāk, nekā man.