Ot, kaut kat jau viņreiz rakstīju, kā uz savas ādas satiku Daugavpils smalkumu (toreiz tur ievēlos atvaļonājumiski izspūrusi, nekrāsota, kaut kādā random svītrainā kleitā un converse kedās (jo TEVVAJAGKEDASVISIEMVAJAGKEDAS-ATMETTOSSŪDAPAPĒŽUS-JĀSTAIGĀIRKEDĀS-VISATĀ-DAIĻOŠANĀS-IRSABIEDRĪBASSPIEDIENS,SIEVIŠĶĪBASNAVESICILVĒKS BENATURAL VELC KEDAS ES TEV NOPIRKU KEDAS VELC KEDAS TĀ IR CONVERSE TAS IR ĪSTAIS STILS, teica toreiz vienkārši patsgudrākais narciss, tagad vīrišķības lētcitātu garīguma dīleris, bet abos laika nogriežņa gadījumos, atvainojos, iežļārgšu šajā teikumā labi noturētu darvas pili, vienkārši izcili gļēvs konjunktūrists, full time un full scope lupatkretīns un es, ticiet, zinu, ko runāju, izelpa, žurnāls santassīrupsbļ, ir labi spēt skrečot zem šiltes, ja) (vajadzēja, kautkas te tīklos degunpriekšā bija ielicis citātu par to, kas jādara un kādām jābūt sievišķīgām sievietēm (jocīgi, nekā par kedām, paldies, man jau tā likās), oi, valdosvaldos, kaesnesākuVĒLizrunāties, izelpot/izelpot, veram ciet visas šitās iekavas, brrr, hakeruuzbrukums, tānebijues, valdziņš nospruka))
tātad, savulaik biju nobraukusi uz Daugavpili,
un Daugavpilī šitie kedu un polarnapiret tuneķleitu brīvestības joki neiet cauri, tur ļaudis tādus cilvēkus vienkārši NEREDZ, kāpj pāri, skatās cauri, tirgū gaļas nepārdoT,
tur tu, šitādā "skandināvu stila ikonas stilā" (c) neesi uz radara vispār, zemzemīte gatavā, ēnueja, jo skaties apkārt- un vei, visi ir saposušies smalki (varam diskutēt par gaumi, bet ir piedomāts, ļoti niansēti un šito var novērot) un kas pats novērotākais,

daugavpiliešiem ir īpašs staltums, tāds iekšējs cēlums, krievu-ebreju-poļi-mazliet latviešu- vēstures musturis. Nu, nesajauksi. Patstāvība, nemēģināšana "pielāgoties", iekļauties, bet no tādas kā savas malas izdarīt lietas.

Lūk, tagad man te vienā prof. virzienā ir kolēģe, dzimusi un augusi Daugavpilī, turienes krievu liceja absolvente un esmu ik reizi sajūsmā un izbrīnā, kad ieraugu, cik glīti un cieņpilni viņa iziet cauri dažādām sienām, saliek visu taisnā un bezšaubu plūsmā, gatavais caursidraba birzi gāju ar ļoti Dpiliešiem raksturīgo "t" "d" vietā ("kat jūs/ tat jūs") un apaļu, maigu krievu valodu, šarmantu akcentu un spēju glīti (!) iediktēt, kad vajag, savus/manus/mūsu noteikumus.

Īsāk sakot, vērojiet dpiliešus, ņemiet viņus pulkā, jo nereti personības profils un veiktspēja iekļaujas tieši tajās vietās, kur pietrūkst pašiem,
jo ar neasu cirvi pa perimetru no visa (kuslā) spēka vēzēt*,
to atkal labi var spēcīgās latgaļu spīvi- arheoloģiskās sievietes, bet to ne vienmēr vajag, vai ne, ilg'cīt, jā. Tā ka tā, meklējiet daugavpietes/-šus pareizajiem uzdevumiem.

Pavei, izventilējos veselos divos punktos.


(*vai, kā saka vietējās diuču kopienas pārstāvji, slēpotāji Gaiziņkalnā, "hujārīt koksā")

"Spēlēju, dancoju" nudien ir lielisks. Brīvs un svaigs redzējums uz Raini/Ziedoni, baudāms un raksturīgs Im.Kalniņš; man patika gluži itin viss, varbūt tā pārnese uz Rīgas pili, tā palika vien kā norises vieta, izņemot pašas pirmās, uvertīras minūtes ar ugunskura debesīm kāpinājumā.

Man liekas, ka šādi būtu jārunā par latvietību,, bez inercēm, bez turēšanās ap/pie attiecībām (Lelde tur bijusi/nebijusi visos savos plīvuros), bet par lielajiem, katram saviem lēmumiem, izšķiršanos, izvēlēm. Ļoti tīri un viegli un paceļoši, neskatoties uz to, ka varoņa nāvi neviens nav atcēlis. Ļ. iesaku.

Aifonam ir jauks modinātāja režīms- Bedtime ar humāniem un maigiem modinātājzvana toņiem un aicinājumiem doties pie miera, lai miega stundu pietiktu. Kādu gadu mostos ar maigu putnu čirpstoņu un tas ir veids, kā nesākt rītu ar aizsistu elpu dēļ derdzīga trokšņa, vienīgi pavasarī- vasarā modinātājputniem gāja grūtāk atšķirties no tiem, kas aiz loga vīteroja un es dažrīt biju visai pikta par vispārējo ļembastu un savu ieradumu - mosties ar putniem.

Tagad viss vietā, vakar tumsā atbraucu no Rīgas, dzirdēju kā arī dzērves lido prom, tumsā šķita, ka spārnu vēdas tepat virs galvas.
Nu mani bedtime putni nu bez konkurences čirpst, tā viš i', Vivaldi, smuki, bet ir, ieejam trešajā un ceturtajā.

Rokoties iekš dažādu interesantu retro modeslietu krājumiem un padomiem internetos, uzgājos šim - patiesi aizkustina doma par vakara somiņas darināšanu pēc gāzmaskas somas piegrieztnes, piešaun klāt mazliet blinga un aidā, klipu klapu papēži un skaistā dzīve.

Beigšu te vasarēt bez šujmašīnām, izmēģināšu.

Taču, jo dziļāk brienu tajā šujmašīnu un audumu un vīļu un nošuvju mežā, jo vairāk joprojām priecājos - mode un īpaši, audumi- šķiedras, raksti, krāsas, utt ir viena lieliska joma, kuras cēloņsekas var iepazīt lēni. Par provi, britu salas cienītāji var papriecēt acis vai kurjerdienestu somas ar arī ko virslaika bijušu/esošu. Brīdinu, ievilks.

Lasu zi Gārdian un citas ziņplūsmas un man liekas, ka visu pirmo septembru runas un to tēzes var aizstāt ar šo- https://www.youtube.com/watch?v=qbmWs6Jf5dc. Brīnos, kā neviens jokdaris vēl uz šo brīdi nav uztaisījis mešapu ar Borisu un Elizabeti vai vismaz nacionālās aviokompānijas jau nu varēja prasties uzrīkot "pēdējās minūtes" biļetes uz Salu.

Ja mājās ir nekārtība, var uzlūgt mājāzi un mājāzis visu nospodrina un sakārto un rodas kārtībiņa. Ar laiku kārtībiņa ieietas un mājāzi vairs nevajag, jo nekārtība nerodas, lead by example un šitais te viss.

Ja skapī ir nekārtība, arī var ielūgt burvju feju un voila.

BET KO DARĪT, JA NEKĀRTĪBA IR DATORĀĀĀĀ un visos tajos mākoņstumšanasuzglabāšanas pakalpojumos? Pat nevis "ko"darīt, bet kurš beidzot to postu ar mapēm un mapju apamšmapēm un sērdieņfailiem "pied_strat_V9_zim" sakārtos, izliks tā, ka es beidzot zināšu, kas man dropboksā, kas aiklaudā un kas, pie joda, vondraivā.


Te lūk, ir brīva vieta latentajiem bibliotekāriem jaunu pakalpojumu attīstībā- kataloģizācijas feja on demand. Es nesaprotu, kā mēs esam dadzīvojušies līdz vegānai majonēzei, baterijas dzītiem stāvričiem, bet mākslīgais intelekts manā vietā kārtīgi mapītēs neko nesaliek, pašai viss jāatceras. Nav godīgi :(.

Vakar šķērsoju Akmens tiltu un posmā Vecrīga- LNB dienasvidū saskaitīju 3 velosipēdus parastos, bet 6 e-skrejriteņus, dažādās satiksmes noteikumu/veselā saprāta lietojuma stadijās. Gāju un atcerējos par revolūciju, movementu un pārmaiņu sākumu un to, ka apvērsumi nenotiek, kad cilvēkiem tiek izdalīti jauni ieroči, bet tad, kad tie apgūst prasmes tos lietot un jā, nodomāju, redz, vēl debates un 18063830 darba grupas par velo satiksmes vietu pilsētā nebija noslēgtas, kad jauns progresa rullis dragā pār galvaspilsētas bruģi, e-skūteristi, kuri diezgan svabadi apskādētā pabērna lomās atstāj arī velosipēdistus parastos un tagadiņ katrs var vēl izvērstāk iejusties lomā "kaut kas no kaut kurienes lido garām."
Būs mums visiem tolerances un vērīguma treniņi un varbūt, dienasbeigās, peļamie un pulgojamie autovadītāji pat nešķitīs tie lielākie kretīni ielās un avēnijās.

"galvenā rozīnīte – tā tiks pilnībā celta no koka."

Biju es uz "Zem diviem karogiem" iekš NT un man gan dramaturģija, gan režija šķita gluži laba un priecīga- lielākais nospiedums, šķiet, ir par nejaušību. Nejaušību, kādā viens kolhozs nopērk blakus sovhozam sintezatoru, cilvēki nejauši meklē, kas būs viņu mūzika- lai patiktu sev un citiem; smalki izvērptā Dižkača un dīvāna līnija, īpaši tās trio izskaņa ar tukšo gaļasmašīnu un nejauša, apjukusi atgriešanās no ASV tūres ar mikroviļņu krāsni uzreiz pēc 4.05. Tāds konstants bezplāns, sevis meklēšana tausototies un nepārejošs DIY, iespējams, grupas dinamika tāda, iespējams, arī laiks un konteksts, kurā tā arī viss izdevās. Ārkārtīgi patika rūpīgie aktierdarbi, ieskaitiet mani Celma un Siliņas fāņklubā.

(Vēl jau varētu ievērot, ka izrāde, ļoti netieši, netieši skāra labas izglītības nozīmi un lomu:
jo domāju, ka piemēram, Pērkons savos veikumos bija daudz konsekventāki, skaļāki (?) un eeee...dziļāki, vai? Kā nekā, solus delfējuši mūziķenēs un akadēmijās mazliet cītīgāk/ilgāk, aiz tam, šaubām un sevis meklēšanai bija citi paņēmieni, taču visiem kopīgs ir astoņdesmito - deviņdesmito DIY zīmogs.)

Tas, vai izrādes režijas paņēmiens atgādina popielu vai skolas koncertu - ikvienam un visiem kopā iekš sabiedrības audekla ir neglītstulbo pusaudzības gadu posmi: pumpas, tizlas drēbes, jēlas proprocijas, ilgas/alkas, kuras remdēt nevari pat sapņos (divmetrīgs foto ar aigaru grāveru) vai- Ļoti Progresīvās Grupas koncertos skatuves pieticīgās gaismas, tautasdejotāju figūrcirtņi fonā, finierparkets un protams, tizlie džemperi.

Tā mēs izaugām visi tādi šodien skaisti un gudri un liberāli- un izrāde, manuprāt, viegli un priecīgi un līksmi terapēja tieši to- kolektīvās pieaugšanas traumas.

Modēs, protams, ir deviņdesmitie - skatīt labas modes, sūdīgajos piemēros skatīt Dainis Turlais kā Rīgas mērs ,
bet ja apmeklēt BonJovi koncertu Tallinā liekas pārāk sieraini (es tā arī nevaru sevi samotivēt, jo Džons BondžOOOvijs, kā teica trendsetere (varbūt stilrāde?) Gitiņa, "nebija mans tips"- pārāk saldens un klipos un balāžvārdos muļļājās, pārsvarā nespējot izdomāt "ar kuru meiteni lai labāk draudzējas"- vecīt, saņemies un vienkārši dari, ja un vispār tās , tad man patika guns&r un metālika, tad jau,

toties mani gauži ielīksmoja ziņa, ka Helsinku Uni šogad piešķīra goda doktora titulu arī IronMaiden solistam B.Dikinsonam.
Viņš gan, tiesa, nepagodināja svinīgo ceremoniju ar cilinriem un zobiniem un polonēzi, tas tāds mīnusiņš, bet metāls, Somija un izglītība, tas ir gandrīz vienādmalu trijsstūris, tīri smalks strat-com gājiens, jā.


(ha, un kuram no LV neprof/neakad. mūzikas scēnas varoņiem goda doktora titulu piešķirtu Tava Alma Mater?
RSU varētu godāt A. Virgas kungu un nevis dēļ vokālajiem fenomeniem, bet universitātes pamatprofila lauka dēļ.)

Pavei, ne katru dienu sanāk ieraudzīt tik daudz skaistuma, kā šodien. Vienā kanālā mani priecē sieviešu-līderu IEDVESMAS forums "Līdere"* , tur ir daudz par daudz visa kā un pat tas labais ņem un ielīp lētā cukura un augutauku štopkūkā un poļturku dīvānkostīmā. Bet par sieviešlīderforumu mazliet vēlāk, lai pirmais nāk un parādās lūk, šis te jaukais grafiskās identitātes produktiņš, logoelis,

kad klients tev palūdz "uztaisi kaut ko jauniešiem tādu, stilīgu, bet par drošību", tad tu nekad nedari tā, dārgais, tuvredzīgais cirka afišu māksliniek. Akjelē, akjelē, "tiem bērniem", "tajās skolās", "tai jaunatnei", utt.

https://pbs.twimg.com/media/D6gf4A5WsAElrdT.jpg:large



*akurāt tagad īsajās "dīvānprezentācijās" uzstājas veikala "SexyStyle" mārketinga vadītāja, kura mēģina noskaidrot, "kurš no kuras puses mūs ir kā saticis." Mēreni žilbinoši.
Vēl bija lēdija no Centrālās laboratorijas un Moet Šandon zīmola vēstnesis ar šlipsi līdz ceļgaliem un to "ķiķiķi, te tik daudz sieviešu apkārt, ķiķiķi", nu foins tāds, salidojums- zaļumballe.

Reku, re cibiņa raksta, kā brangi blendē, man akurāt šodien jau 123 reizi jāmēģina ierakstīties Kitchenaid zalonā, lai beidzot samainītu pērn nopirkto un kopš lv100 pie viņiem atgriezto blenderkomplektu, kuru pirms nopirkšanas gana nenočekoju internetos, lai atskārstu, ka modelis dēļ nesk. faultiem amerikās atsaukts. Cerēju gan, ka man, protams, paveiksies, taču tā vis nebija, ierīce normāli nefunkcionēja ne sekundi - tai ir tāds motorkāts, kuram pievieno dažādus uzgaļus un paplašinājumus un lūk, motorkāta šneks nesavienojas ar uzgaļiem, negriež. Tā nu igauņi, kas kitchaid tîleri jau pusgadu mēģina izdomāt, ko man piedāvāt vietā, ir kombaini ar 1234 liekām fīčām pa visu skapīti vai vājš un parasts mikseris, bet par 170, taču viens no jaukākajiem sales pitchiem ir tāds mini-blenderis, ar kuru pēc pārdevējas vārdiem, var lieliski samalt visas vecās desas un sakaltušo sieru karstmaizēm un pat žāvēto vistu pastētē pārvērst (hmmm). Šajā sakarā esmu sapratusi, ka normālu blenderi atrast nav nemaz kinderšpīle, tādu, ar kuru tomātzupas malt, riekstus, pesto, dateles, ogas, pastētes ne no vecas desas un viss velk uz stollar,tagad Sage. Nu un mikseri, mikseri es par spīti nopirkšu to veco, kantaino Straumes, jo dizainiņš tam bija tik labs, ka neticu, ka Straume un manas kitchenaid eiforijas ir izsmeltas.

Telefona sarunā kaut ko minēju par svilošo dedlainu un uztaisāmo slaidšovu, visa tāda, nevaļīga taisījos.
Te pēkšņi tviteris izmet ziņu par degošo #notredame.
Skaudri. Atceros to vakaru ar Rīgas pili, degoša vēsture un lielie/dižie pieminekļi, dzīvā bojājeja tiešraidē, live not live, ai, Parīze, turies.

Kā rakstīts senāk, Rīgas reisus ikvienā lidostā var pazīt pēc vismaz stundu iepriekš, laicīgi izveidotās un akurātās rindas, kuras kārtība tiek savstarpēji un modri uzpasēta,
bet šoreiz nostiprināju vēl vienu vērojumu.

Proti, kārtīgs Latvijas ceļotājs pasaulē dodas ar Statoil akcijā iekrāto Good Year un/vai RIMI uzlīmju akcijā iegūto Wenger somu/koferi. Akcijas, acīmredzot, bija gauži populāras un somām ir augsti sajaukšanas riski, tāpēc drosmīgie laikabiedri savai mantībai piešķir īpašu atšķirības zīmi- sarkanu atlasa lentīti, visbiežāk, 0.5 cm platu ("tādu smalkāku"), kuru uzsien akurātā mezglā (kungi) vai glītā pušķītī (dāmas) un piestiprina pie roktura kreisā furnitūras gredzena.

Tā nu atceļā Rīgas lidostā drosmīgie laikabiedri ar raksturīgo neuzticēšanās un "ka tik' kaut ko nepazaudēt" sejas izteiksmi metās virsū ilgi gaidītajām bagāžas lentām ("ka tik' somas nav izzagtas"), viens otram noceļot savus unikāli un droši marķētos bagāžas čemodānus un dažādi pierādot, ka EU,ŠITAIS MANĒJAIS.

lūdzu, tagad gan apstājieties mirt un doties mūžībā. pat nesāciet. lūdzulūdzu.

nespēju noticēt. tas ir kā? ne-ap-tverami.

Asprāši varētu vīzdegunīgi zoboties, ka šī diskusija ir tapusi speciāli mums igauņu kaimiņiem , bet ir vērts vismaz pāris iemeslu dēļ, kauč vai diskutēšana/domāšana/jautājumu atvēršana un kalibrēšana- Riina Sikkut, (oranžajā kleitā) ir labklājības ministre, Keit Pentus-Rosimannus, baltā kleita- deputāte, Yana Toom, džemperis- arīdzan.


Gandrīz vai nesaistīts jautājums, vai kāds ir dzirdējis monētiņu ramoniņu angliski runājam?

Kā stāv rakstīts iepriekš, esmu mazliet iegājusi šūšanas pasaulē un lasu/meklēju info/sijāju graudus visādās tiešsaistes vidēs.

Lūk, novēroju, ka amerikāņu forumos šuj lielākoties kundzes gados, diezgan nomaļos vai visnotaļ, ne intensīvās dzīves štatos un viņas pastellē visjaunāko Bernina vai Babylock modeli un tad jebkuru problēmu pārvērš par dīlera problēmu. Jebkas- netin spolīte, neceļ diegu, izlaiž dūrienus, savāda skaņa no jebkurienes: shall I visit my dealer?

Nē nu, ar laiku ir arī tēze "it was operators fault", bet kopumā, hobijšuvēja amerikā jūtas droši, ja tās 2-3 stundu braucienā (tātad, tuvu) ir viens/divi konkurējoši dīleri, kuri pievelk diegus, instruē, notur meistarklases (pērkot šumjašīnu, saņem tik un tik apmācību stundas). Labos gadījumos, ar laiku, pati māk ar skrūvgriezi rīkoties un tad viņa kļūst par Foruma Autoritāti. (Taisnības labad gan jāsaka, ka Bernina jaunākās un lielās šujmašīnas ir tiešām sarežģītas un tās ir datoroperētas, ne mehāniskas, tu, šuvējiņ, viss ko dari, ir paliec pareizu audumu zem pareizas ķepiņas (un problēmas jau sākas te)). Šuj diezgan, kā sākumā domāju, primitīvas lietas- teiksim, Tkreklus un legingus, bet pamazām saprotu arī kāpēc (lokācija, dzīvesstils, vajadzības) un vispār, uzšūt tiešām labu T kreklu no tiešām labas trikotāžas- tā ir cita lieta. Tomēr galvenās tēmas un interešu loks- iekārtu darbība, kā īstenot vienkāršus modeļus un ļoooti izteikta home decor un tekstilmozaīku (kviltinga) darināšana. Savā starpā dominē ārkārtīgi atbalstoša un iejūsminoša attieksme pret jebko, kas parādīts- šķības vīles netiek peltas, bet autore uzslavēta par centību, mudināta uzlabot vai padomiņi (dont look at the needle) un tā. Starp citu, ir kaudzēm vīriešu, kas darina arī tās tekstilmozaīkas un vīriešu techie viedoklis, protams, ir mazliet autoratīvāks, kā Sjūzenas, turklāt, viņi biežāk ir "dīlerkritiski" un visādi piesienas dīleru padarītajam. Šuvējas komplekts ir vismaz 3-4 mašīnas (parastā, overloks, plakanšuve (vai combo) un/vai izšūšanas mašīna un vēl kāda "vecā, " back up seger." Dominē dārgākie zīmoli, eiropoā grūti sagremojamais un dārgais Babylock un visur iemīļotā karaliene Bernīna, ļoti lepojas ar savām vecajām mašīnām, kuras arī strādā. Tā sadaļa man ir ļoti mīļa -vintage machines un kas ar tām tiek izpildīts (nevainojami.). Bet kopējā loģika- pasūti jaunāko/dārgāko, nepatīk- sūti atpakaļ, maini, jo patērētāju tiesības un neracionālais "ai, nebija laimes".

Apvienotās karalistes šuvējgrupās jau ir jaunāks un raibāks cilvēksastāvs, daudz jauno māšu, kuras šūdina drānu arsenālu mazuļiem, mazliet vienkāršākas tehnoloģijas un lielveikalu šujmašīnas, bet arī jāsaka- izteikti rūpīgāka, labāka apdares kvalitāte un raizes ap to. Savstarpējā satiksme joprojām gana komplimentējoša, ar britisko padomiņdošanas pieeju (piesardzīgi, uzmanīgi), relatīvi zema uzticība servisiem/dīleriem. Daudz uzmanības un pareizo (haute couture/ ready to wear) tehniku/ metožu pielietojumu, slieksme strādāt ar sarežģītākiem audumiem un modeļiem, turklāt, jā- piegrieztnes no mazajiem jaunajiem zīmoliem vai paškonstruētas, nekāds te mccall vai burda. (Ja gadījumā kāda autore ar šūšanu vai daļu no tā procesa pelna naudu, tad skaidri norāda, ka sponsorēts posts vai iekārta no dīlera. Vēl tīrāk šīs lietas nodalītas pie mūsu kārtīgajiem vācu draugiem.)

Krievija.....oooi, oiiii, pilnīgi cits kosmoss. Šujmašīnu testus ("tos, kam uzticēties") veic veči, šujot pofigā visu ar netīrām rokām un testētāja netiešā doma ir "kā apmānīt mašīnu". Tur cauri vijas "kak oņi eto zģelaļi -> a) vai nu polnij P-ec, aaaaa! vai nu a-jenna kruto", (un- kā gan to darītu MĒS, KĀ BŪTU PAREIZI, TEHNISKI PAREIZI, atsauces uz Tulas, Podoļskas vai Čaiku modeļiem- kā labākiem (ja esi gados) vai sūdīgākiem, ja esi jauns un progresīvs), tad vēl plūstošais dalījums vai šujmašīna, kas ražota Taivānā ir labāka par Ķīnas, tad vēl "nu eķi janponci-molodci" līnija (tā viņiem patīk, jo japāņi kaut kā nav tik liels apdraudējums vidusmēra krievu testētāja pašapziņai." Parametri- mehāniski, drīzāk uzbūves un konstrukcijas, motora jaudas (kam gan nav tieša sakara ar šūšanas ātrumu, piem, bet tas nekas), "plastmasa vai metāls", no kāda veida etaloniem "zagtas idejas."

Tomēr, kas pats iezīmīgākais- šie testi ir lielākoties no "mehāniķa skatpunkta" un lūk, Fjodrs Nikolajovičs ir viens no lielākajiem influenceriem, Ļenremont masķers ar visiem mužika propertijiem, pohainu seju, darbnīcu un mūžam nesaprastā meistara sāpi. Savukārt šie zeperi pretendē uz stilīgajiem apskatniekiem un tendenču zinātājiem, lol. Izvēles domforma aptuveni tāda- ja ietekmīgajam mehāniķim patīk- tad laba mašīna, vīrs atļauj pirkt. Vai arī, "es nopriku, jo Jaguāram bija ZZZ jaudas motors, bet Juki (ko viņi izrunā un raksta Džuki un tad ej un meklē, ja- tikai 2 LED spuldzes). Ne vēsts par dīleru servisu, ne vēsts un rūpes par garantijas servisu, jo visu remontē pati, vīriņš, tēvs. Vai Fjodors Nikolajovičs. Lietas funkcionālais dizains? Lietojamība? Ērtums? Nē, tīri parametri, tipa, mehānika un patīk/nepatīk.

Šuj, savukārt, gana plašs demo spektrs, pieredzējušas meistarieņkundzītes un turīgas mājsaimnieces (pirmās, protams, vēlas ņemt mātišķā kontrolē un uzraudzībā-sodīšanā katru vienu un paspārnē izvīlēt, izskolot virtuāli par to KĀ IR PAREIZI un sākt no PAŠA SĀKUMA, atsauces tiek liktas krievijas impērijas galantēriskajā tradīcijā, fabrikās un cehos un kas gan ir visi šie ķīnas un rietumu mēsli TAGAD), tomēr visas gana līdzās pastāv un dāsni dalās tehniski diezgan sarežģītos un samežģītos risinājumos ar mērķi "nepirkt liekus papildmateriālus" (nu tur, grūtus audumus var fiksēt ar matu laku -> matu lakas traipus var izņemt ar kaut ko vēl- > ja visu tomēr sajāj, uzšuj labi košu fliteru aplikāciju. Tikmēr mierīgā pasaule nopērk stabilizatorus, vai nu pūšamus vai pielīmējamus un daudz nečakarējas. Nav dārgi, vien jānopērk.) Daudz šūšanas vlogeru un kundzīšu, kuras rīko videolekcijas un školiņas, viss kā jau pie slāviem- pilnā atvērumā un detalizācijā un protams, izstrādājumiem ir jābūt sievišķīgiem un izejamiem (lasīt- apspīlētiem, akcentējošiem, ņauņau, nekādi te tkrekli vai legingi, davišto.)

Savstarpēji parādās arī normāli mahači, gan klanu un reliģiju cīņas ( Janome vs Bernina) un dažādas slidena veida virzītā mārketinga injekcijas, cēlāk ir uzšūt kaut ko relatīvi glītu no sūdīga auduma, nevis laba/kvalitatīva, tāpat, jo vairāk visādu detaļiņu un akcentiņu, jo protams, labāk. (ko es tur iemācījos- sasveicināties ar teikumu "dobroje vremja sutok", forumos/vietnēs daudzas sarunas naktīs, jo šuj pa nakti, kamēr visi guļ). Visu cieņu, konstruēšanas padomi tur ir tiešām labā līmenī, acis iztek no liekas sarežģītības gan un sūdīgas materiālu izvēles, kā arī estētikas un vides fragmentiem.



Pašmāju.... oi, bēdīgi, bēdīgi. Sarunas asas, valoda plakana, terminu nav - tas sūds/kātāvar/šitais sūds/tas dārgi-kātāvar/ar tādu pēcpusi tu sev šādus svārkus, mja?/ visi lohi, es saulespuķe. Nē, pašmāju grupiņās lāga nav, ko darīt, tāds kašķīgs ciematiņš tur sanāk.

Ā, vēl kas krita acīs- dabīgi, zināms, ka video ir ze formāts, cilvēki nelasa, cilvēki skatās, bet tas tomēr ir nežēlīgi, tie pašfilmētie, bezfokusa, tireklīgie "ieskati", es 10x mīļuprātāk lasītu "apskatus", bet kamēr nonācu pie saviem iekārtu lēmumiem, tikmēr nācās samierināties. Angliski runājošie jūtūberi cenšas fokusēt kameru uz iekārtu vai izstrādājumu, bet kreviņi neaizmirst fatāli skaisti izskatīties statīva priekšā, kamēr šujamais kaut kur tur torčī.

Tāds lūk, antropoloģisks ekskurss par viedokļu stūrēšanu kādā hobijā. Cik labi, ka ir pāris relatīvi "globālās"vietns, kur šis viss saplūst kopā un var izfiltrēt, investējot gana daudz laika, bet tas jau pie krietniem hobijiem pieder.


P.S. Vēl ir arī tāds vērojums: ir atsevišķas tehnikas, kuras ir atvasinātas no austrumu tautām raksturīgiem apģērbiem, teiksim, atlasa kantes iešūšana apkaklē un par šo ir kaudzēm video indiešu vai čainglišā. video ir, piedošan, nesmuki samontēti, tos ir grūti uztvert, līdz ar to, video maz skatījumu/nekāds te influenss un mēs to visu mācāmies no kārtīgām savstelpas matronām, lūk, te nu tā ir, līdzstāvēšana. no otras puses, iespējams, tur ir vēl kādi vērtīgi triki, bet tā izruna, ritms, tas nereti nogalina visas lakstīgalas.

Aii, meklēju jaunu mīļāko teātri.

Pēc "Cerību ezers. Aizsalis" gribēju rakstīt vai pateicu, kam gribēju, ka arī JRT tagadiņ ir (beidzot) viena izrāde ar DRAMATISKU KLIEGŠANU*.
Iekš "Jaunības putns ar skaļo saldo balsi" dramatiskā kliegšana papildinās ar Dramatiskiem Kritieniem un izrādei vērtīgu nospiedumu astāj pēdējā cēliena pēdējās divas ainas, ai, jā, visas tās izvēles, vientulīgums, thesameoldshit/kurš-kuru-kā-lieto, "laiks, mūsu kopīgais ienaidnieks", bet so what?


Man pietrūkst izrāžu un teātra, kurš ne vien novēro un profesionāli smalki/teicami nospēlē,
bet arī mīl cilvēku. Mīl to, par kuru stāsta un to, kuram stāsta un mīl arī to, kurš stāsta. Profesionalitāte ir diezgan aukstasinīga, bet meistarība, tā nezaudē cilvēcisko, silto.


* Kliegšana vispār, rādās, ir viens VN iemīļots paņēmiens, Mēdeja nebūtu Mēdeja, ja ne tas kliedziens un tā.

Atminu, reiz kādā intervijā Valērijs Parekss Kargins dalījās ar savām pārdomām, ka viņš cilvēkus un to izskatu izvērtē ļoti detalizēti un nekad neuzticēsies tiem vecajiem āžiem (varbūt pat tur bija rakstīts "perdeļi", bet es šaubos), kuri joprojām valkā Levis džinsus. Jo konservatīvi, baidās no pārmaiņām, u.c.

Āreče, mūsu lieldatu lieldraugs Кембридж аналитикс mīlēja paplānot arī šādi.

Nu re, Valērij.