Izlasīju Ābeles "Balta kleita" stāstus, ap šo uzlējumu šausmīgi garlaiko visu deviņu stāstu/kleitu piegrieztne, jā, jā, latviešu sievietes sūŗais liktens visādos locījumos, dabiņas klātbūtne un 'rasasrītuzirneklīši' un tā aukstivelkošā laimes neiespējamība; ar šo jau papilns tas pēdējo gadu plauktiš, vai nu vajadzēja, vai nu.

Fucksthisshit, kur vieglums, gaišums un elegance, ne vien staigna purva bridējiņas paštīksme;
kur dzīvi apliecinošo ziemeļnieču/roņu dīrātāju skarbuma/īstuma nepārpušķotais prieks;
tad jau, Janas Egles tēli ir dzīvāki, nav "nebeidzamās sāpēs nolaistu roku" un visa šitā, lēnās tērcītes aiz norasojuša loga sapuvušā rāmī un - neviens- man- nenāk- palīgā- pasīvās agresijas.

Nu jau pietiksies, pietiksies, paldies, meitenes, ir mums mātespiens visās valodās un lentās, bet tad ar šito beidzam, labi?


Jābūt taču kam priecīgam arī [PAT!] šogad iznākošā LV proziņā, ko? Kur man to meklēt?

upd. vienkārši, varbūt arī svaigākajā latviešu literatūrā sievietei joprojām nepiedien būt savus ievainojumus un traumas sadziedinājušai,
ja tā notiek, tad tas uzreiz aiziet uz saplēsto pežģīņu ((c) Silvija B.) klāsteri vai arī selfhelpu par latvietes staltajām karmām ar lielvārdes jostas stringiem, nujūssuņisargieties.





īsāksakot, kā nereti- "mēs varam labāk" un labi, ka ir tulkojumi no somu, igauņu un lietuviešu un visām citām izcilās trijotnes pārnestajām valodām, bezgalīgi īsts un patiess paldies par tiem. un par to trijotni arī paldies.

Tā, brīvdienās empīriski (sašujot piecus dažādus valkājamus maketus diviem cilvēkiem) noskaidroju sekojošo un varu žurnāla 'Zeltene' rubrikā "roku darbi" dalīties ar:


- šī par 3D mask sauktā piegrieztne ir gandrīz absolūti lieliska (maska nedurās acīs, nav milzu "ķesele", neizskatās pēc speedo peldenēm vai krūštura kausiņa)
arī no instrukcijas ikvienam būs skaidra šūšanas secība.

Pirms izvēlēties izmēru, ir vērts nomērīt sava deguna- zoda punkta augstumu; deguna- auss attālumu, pielēst, kādā līnijā un leņķī ir degungals-zods, lai apmēram saprastu cik 'brīvās vietas' nepieciešams. Šis modelis ir ērts briļļainajiem, jo brilles neaizsvīst un ir vieta, kur rāmim uzsēsties, maskai nelienot skropstās. Sev šuvu M un man piegulst taisni lieliski.


Tomēr daudz labāk pieguļ (jo nav krunku sānos) šī maska , savu piegrieztni jāuzzīmē pašiem, ļoti, ļoti vienkārši. Kad taisīšu beidzamo, pilnīgi noteikti, apakšējā līnijā, zoda leņķi taisīšu par vismaz 1 cm zemāk vai arī, kombinēšu ar otras piegrieztnes 'iekārtā zoda' pieeju, jo citādi uzreiz atceros joku par kāda teātra primadonnu cienījamā gadskārtā, kura ar krūšu iešuvju palīdzību sev tvirtumu šuvēju ceham paģērēja iešaut.

Savukārt, par Olson maskām sauktās - visbiežāk no trikotāžas adījuma- to piegriezumā ir vērts pavērot savu deguna-zoda-lūpu lekālu, lai neveidojas ķeseles un kuļķenes.


Par materiāliem:
neesmu vēl sagādājusi pareizo filtraudumu, kuru atsevišķi var piegriezt un ievietot t.s. japāņu maskas modelī, bet palasījusi databāzes un Rakstus ,
maketus sašuvu un smalkas, blīvas kokvilnas auduma (hai, liberty kreklaudums) un jāsaka, ka tas ir gluži patīkams.
Vadmala, resndiegu lins nererēs, lūko pēc smalku diegu blīveņa, taisni tāpat, kā izvēlētos palagus: jo lielāks cipariņš
Palika nepabeigta zīda maska, bet trikotāžas adījums, kā jau teicu, zaudēja dažās kvalitātēs, ar to var iet uz Mego pēc kefīra.



Lūk, tā ka ja skolēnu brīvlaikā mājsaimniecībā notiek rokdarbu sekcija: aiztaupi, laikabiedr, sev vilšanās soļus un sāc uz labas bāzes.

Vienu no beidzamajām jogas nodarbībām klātienē lieliskā A. beidza ar abosolūti transcen(dent)ālo Pūgõ, tūļ jeb Pūtvējiņiem no viena piemirsta,
bet smalki stipra Tigula elbūma.

Un tur nu es stāvēju, visa tāda laimīga un tīrināta pēc jogas, pirms atgriezties pie ekrāniem, uzdevumiem, vokršopiem, cilvēkiem,
stāvēju līdz šķiedrai aizkustināta, jo lībiski tas tikzināmais un reizēmapšaubāmais un pašsaprotamais skanēja tik trausli un iekšķīgi, bet dzidri. Līdzīgi es laikam jūtos par paši zinām, ko šobrīdiņ savā burbulī- mazskaitlīgi, bet stalti, rimti, katrspatsparsevi.



Te,
reku, var mēģināt pats skrēj savu kumeliņu izdziedāt .


Tā viš i.

Starp citu, ērtas un piegulošas maskas no kvalitatīviem (!) materiāliem ir gan Natālijai Jansonei, gan Baibai Ladigai, abas atrodamas gan fiziskajās studijās, gan internetos. Tas, ja nekas cits netīk un nav labs gana vai aizvaino vietās.

Domāju, ka Rimi zīmolveži un visas krīžu aģentūriņas šobrīd nevis malko Norda servētos vīnus vai marķē trases koridorus,
bet vismaz šūnu līmenī lēni gatavo glītus pakaramos, kur šlipsītes uzkārt, ja nu sanāks tā, ka maratons būs pie viena arī vareni transmisīvs.


Risks, ka zīmols gone viral ir diezgan burtisks.

Un skaidra lieta, kuram gan nepatīk tā personīgā eiforija pūlī,
kad esi paskrējis pa slēgtām ielām, pārvarējis savus nevarējumus, ienesies finālā- jā, jā, visa tā ir ārkārtīgi tieši orgaismātiska (c.)ikstena n.) štelle, neliegsimies,
bet holitīfak,
lai cik nebūtu forši, ārā plosās 2020, tieši uz ko cer organizatorkomanda, ai ai ai.

Latvietis, latvieša risku apetīte un latvieša veiksme, veiksmīte.

Taisni vai nezinu, kā gan ir iespējams lasīt vai klausīties ziņas par Kalnu Karabahu, ja ausīs vai fonā neskan šis .

Vienīgais, kas mani pa īstam dara uzmanīgu jautājumā par Ždanokas iekļaušanu iekš "Mūsējām" ir tas, ka caur šādu tvērumu: izzināt personību, tās attīstības ceļu, apzināties, ka dažādiem viedokļiem ir tiesības līdzāspastāvēt, diemžēl, mēs kā sabiedrība esam hroniski uz grābekļiem kāpuši, jo viegli pieņemam patīkamo, izprotamo personības daļu, taču neievērojam darbus un nelabprāt nošķiram (patīkamo) personību no tās praktizētajām vērtībām: darbiem, praksēm, vārdiem.

Pavērojiet, ar cik vieglu roku allaž atrodas attaisnojums itinkā laba cilvēka nepiedodamai, bīstamai vai apdraudošai rīcībai- piemēram- varmāka, bet talantīgs mākslinieks;
neuzticams alkoholiķis, bet reizēm labs autors;
pilsēteles mērs ar neaprakstāmi brangu korupcijas un tiesiskuma piesmiešanas tvērienu, bet "smukas, bruģētas ielas un piemaksas pie penzijas" un tādā garā.

Atbalstu empātijas veicināšanu un cilvēciskā kodola atrašanu, taču nekritiski pieņemot un veidojot cilvēkstāstu, faktiski vari attaisnot ikvienu un tas nav kritiskās domāšanas trūkums lasītājiem, bet paškritikas trūkums, parastā nepadomāšana autoriem. (jā, arī raudošs šlesers priekšvēlēšanās ir no šīs pašas bezgaumīgās paletes).

Cilvēks tomēr ir viens veselums un nudien nav veselīgi nošķirt raksturu, profesiju, uzvedības musturi no personības vērtībām,
ar šo nošķīrumu esam ieguvuši dažādas (bīstamības) kalibra ākstus uz skatuvēm, trampus, putinus, šīzogobzemus un kantānes, jūlijas vai rībenas, kaitinošāko pasvītrot.

Vērtību jautājumi, tiem ir nozīme un dažkārt stiprāka par vajadzību būt pamācoši iekļaujošiem vai dumpinieciskiem tomēr ir vajadzība būt ar robežu izjūtu- par ko tu, tavs varonis stāv/ceļas un krīt un te nu TŽ atrašanās blakus VVF, Skulmei, Ķeniņai un citām granddāmām šķiet nevietā.

Re, re! Kad grib, tad var! Piektdien kādos kanālos raidīju žēlu signālu, ka nav ne vēsts no iecerētās Marijas-Čakielas dižrekonstrukcijas, jo bez tiešā labuma- ielas, pa kuru braucot neatrauj piekari vai ietvēm, pa kurām drošāk ir iet kedās, ne papēžos,
mani gluži profesionāli interesē kas tad tās par ārkārtas vēlēšanām bez maģistrāla rakstura remontdarbiem, ko tad vieniem būtu celt, bet otriem- pelt? un voila, lūgšanas ir piepildītas, šodien liek sētas un marķē tranšejas uz ietvēm, sāksies līksmākā rīdzinieku vasaras daļa, turies nu.

Kā vēsta 18. jūnijā noslēgtais līgums ar SIA ACB, darbiem jābūt pabeigtiem 120 dienas pēc to sākuma,
skaitīsim nu dienas un, droši vien nošķūrējot liesmas ap šaušalīgām neizdarībām, kriminālām neērtībām un taisnīgām kābūtībām visus profilaktiski nošaujot (jkp, tā dāvana jums)

paralēli gaidīsim tomēr arī mazliet kvalitatīvāku un ilgtspējīgāku, konkrētāku piedāvājumu pieaugušiem pilsētniekiem no nekaunos un nebīstos šī vārda, partiju liberālākā spārna.

Gribēju nopirkt modulārās hanteles, bet nejauši nopirku garām palaisto Lielo Pasaules ģeogrāfijas atlantu, četri kīlo. Maksāja gan miļonu, bet zinām taču un ļoti lepojamies, ka latviešu valoda ir dārgs prieks. (Tas viss dēļ diskusijas par Indostānas pussalas ģeogrāfiju.)

Ja kādam ir liekas un noputējušas saliekamās hanteles, tās ar ripām skrūvējamām, drīkst pieteikties.
Ar atlanta svaru man tomēr dažās grupās ir par maz un piekritīsiet, arī sēņu sālīšanai ripas ir ērtākas.

Tā, dārgie audiofīli, kamēr meklēju, ko un kur šaislaikos uz trieciena var nopirkt: varbūt kādam mētājas liekas vai ir gatavība šķirties (uz laiku vai pavisam, apmaiņā pret naudu vai ekvivalentu) no savām noise cancelling austiņām?
Dārgais hospitalizētais ziņo par ultrasuperkrācējiem palātā.
Der arī padoms par to, vai man jāiet audiofīlu virzienā vai pie medniekiem/militāristiem, skaņu ierīču pasaule nav mana druva, nav. Ausu aizbāžņi parastie nelīdzot, komplekts ar sāpēm un krācējiem ir jaudīgs, spēju empatēt.


plz help.

Paldies jau iepriekš.

1) Man liekas, ka es sāku piekrist mikroviļņu krāsns iegādei. Iespēja pateikt, vai tai ir jābūt ar cepeškrāsns un citām fīčām (diez, sous vide ir?), oder jāļauj šim ļaunumam būt robustam? (Uz šīs pašas nots, tā kā ekspluatēju vismaz gadus 20 gadu Zanussi cepeškrāsni, aplūkojot iemīļotā Roberta Boša cepeškrāšņu spektru es jutos kā pārlecot no Win93 uz pēdējāko MacOs, visādas tādas kombinācijas, neciešami daudz nejēdzīgu fīču, ououou, esmu aizķērusies senvēsturē!

2) Pastāstiet, kuras un kādas veģetāru ēdienu pavārgrāmatas/ blogi (tikai bez ideoloģiskās pēcpuses plēšanas, lūdzu) man ir jāzina? Ottolenngi? Naidžels? Nunununu?

O, pusmiljonajā jaunā formāta dienā es sapratu: es absolūti neesmu audiālķis, man VAJAG REDZĒT (ideālā gadījumā- arī pieskarties, sveiks lai dzīvo, dzīvais cilvēk, drukātā grāmata, siltais audum vai ozolkoka rakstāmgald starp mums)-
kaut kāda attālināti stāstīta informācija (pavisam kretinējoši - bez kameras, monotonā vai nekādā balsī, vēlams, "attālināta maketēšana domās un šaubās "- proti, cilvēks otrā ekrāna pusē man (nepārliecinoši) stāsta kaut ko vizuāli vienkārši parādāmu vai skaļi domā------ pēc šādas zūma/tīma sesijas gribas aiziet skaloties, velēties ūdenskritumā, iepriekš aizdedzinot visu kūlu Zemgalē un Latgalē vienlaikus.

No šādi nopļeterētas stundas/sesijas man paliek vien sāpošas ausis (vēl viena nianse: izņemot skriešanu, es tiešām un tīšām nekad, no laba prāta neko neklausos "austiņās", man nudien riebjas, ka skaņas skan tieši galvā , neatkarīgi no tā, vai lietoju gurmānu nīstās mazās austiņas vai gurmānu apprūvētos visādus tur senhaizerus (konkrētie bija smagi un smacējoši ) un iztramdītas smadzenes. Notmālapstākļos, kādus tos pazinām iepriekš, man patīk distance starp sevi un dzirdamo skaņas avotu, izņemot pavisam personīgus un intīmus brīžus,
man vajag attālumu, lai redzu mūziku , nevis iestumt galvu pastūzī un basus pie dibena, nē, nē. Dodiet koncertzāli*, parādiet man savus vārdus ekrānā un es tos sapratīšu ātri, parunājiet ar mani šitā te, smuki, kā mēs to vislaik bijām mācējuši, bet zūma melnajos režģīšos, nodurtajās galvās un peles kustībās ekseļa tabulās/ šērotos ekrānos- tā lietotā laikā jēgas ir pamaz.


Ausis daždien sāp pavisam konkrēti,
ausu gliemežnīcas šitos spraudņus vai uzkarināmos slāpētājus nesaprot nekādi, aiz tam mēs te, balodīši, visādi mēģinām saskaņot savus virtuālos mītiņus, kam rītiņi/kam vakari, lai es varu sarunāties normāli, taču izaicinājumi paliek.

Kā lai uzkačā specifisku uztveri: noturēt uzmanību un sadzirdēt audiālas, fiziski atsvešinātas lietas, kas nav putnu dziesmas, pilsētas trokšņi, fona mūzika vai LR ziņas?
Tur ir jābūt kaut kādam hackam, ceru, ka nesāpīgam. Vismaz ne ausīs sāpošam. Tādas, lūk, sniegpārsliņu problēmas.

Varu arī par ļaunajiem ogļhidrātiem, cukurnarkotikiem un neveselīgiem organisma outputiem uz nevēlamiem inputiem runāt, bet to citā laidienā, tagad ir rīta klusums, vien dzirdu, kā mašiņas šķaida peļķes.

Kurš te savulaik interesējās- lūk, gluži glīti nopakota iespēja tikt pie sava mazdārziņa uz sezonu: http://dobnica.lv/. Gaumīgi, vismaz pirmajā tuvinājumā, ceru, ka šāds piepilsētas pasākums izdotos.

#Neklusē kampaņas kontekstā* es skaidri sapratu,
ka paldies visiem, bet mobingu es tomēr nepazinu skolā un citviet, pat tad, ja mani dažkārt kāds pačakarēja, vai kādu pačakarēju es, nudien šīs pieredzes ir palikušas bez traumatiskām sekām un ir sociālo iemaņu un gaumes attīstības ietvaros, bet jā, lasu un saprotu līdzcilvēkus, ka vienkārši ir paveicies, par ko paldies, veiksmīgs iecentrējums un notikumu izlase.


Taču es noriju svilpi šorīt, kad tīkli atnesa Anša Jurģa Stabinga prātulas par to, ka starp izvarošanu un wild sex "neesot skaidru robežu", lūk, šis man, servēts iz garīgajiem dīleriem uzsita šķērmumu un draud izvērsties taisnā naidrunā par to, cik ļoti smadzeņdrāžiem nav un nav un nav un nemmaz nav skaidri, precīzi, konkrēti universāli uzvedības orientieri, citkārt saukti par vērtību sistēmu. "kas vienam pieskāriens, otram uzmākšanās, upura nav, ir atbildība, ticiet tam pāri" - šāds kanalizācijas ūdens mani padara par reaktīvi mobējošu personu gandrīz uz līdzenas vietas.








*Diemžēl ir, tur ir grand feileri, kurus brūs grūti par efektu pārvērst, bet iespējams, šo visu izventilēšanos mums visiem vajadzēja/vajag. Nepadomāšana parastā, nekā jauna. Lieku reizi [gurdā balsī] piemetināšu, ka [īpaši jau sociālās/publiskās] komunikācijas stratēģiskā plānošana nav uzzīmēt matriciņu ar laika graficiņu, bet nu, "paši gudri, ups."

Viena no šīgada apņemšanām ir nepirkt (jaunas) grāmatas, pirms nav pasūtīti jaunie grāmatplaukti, jo nupat jau grāmatu torņi ir visviet un plauktos ir vairāki līmeņi, bet, kā es sev vakar teicu, "amazone jau neskaitās" un pēc nedēļas šīs apņemšanās lūzums jau būs klāt, šis bija ātri.


Tikmēr šodien es mērīšu prozu un dzeju sleju platumus, dziļumus, augstumus un zīmēšu rūtiņu lapās laukumus iriņiem, R(i)Liņiem un, lielākoties, piegriežtņžurnāliem, mēģinot modelēt krājumu papildināšanās līkni un attiecīgi, ieplānot vietu ar izaugsmi. No vienas puses, var saprast laikabiedrus, kuri izšķūrē visas grāmatas un dzīvo tīrās sienās, jo visu taču, lol, var izlasīt planšetē,
bet es šito nespēju nemaz, man nav miera tajā bez-muguriņu sterilitātē, vajag taču acis kaut kur piesiet, rokā paņemt, blakus nolikt un galu galā, lasīt taustot. Pastrādāt (domāt+rakstīt) bez grāmatu klātbūtnes es nevaru vispār. Vienīgais trūkums ir tas, ka viss šis labums ļoti konkrēti aizņem vietu un pat pēc aukstasinīga audita, es atradu tieši trīs grāmatas, no kurām varu atsacīties, tie ir 8 cm platumā.

Tātad, lasāmvielas un plauktu krājumu mērījumi kubos, aiziet.

Iedomā nu, sēž Donalds Tramps pie ASV prezidenta galda, viss tur tas sarkankoka settings un interjers, viens no atašejiem ienes vēstuli no Kristīnes Lembergas.

Kas nu? Kas notiek tālāk?

Manuprāt- ir beidzot cienīgs materiāls Dž. Oliveram un arī SNL.

Vei, dadzīvojos es līdz vakardienai un tikai tad man piešķīlās, ka tās ir divas dažādas pieejas: mācīties/studēt/apgūt priekšmetu vs mācīties tā priekšmeta eksāmenam, proti, mācīties eksāmena atbildes, gadījumā, kurā tās ir pieejamas un eksāmena jautājumu izvēles ir par 75% atbilstošas.

Piešķīlums notika gluži nejaušā sarunā ar ķīniešu kursabiedreni, kura izbrīnā pacēla uzacis, sakot, ka nesaprotot, ko mēs mokāmies ar priekšmeta grāmatām, diskusiju threadiem, esejām un tādā garā, vajag taču vienkārši iemācīties atbildes. Pilnīgi vai sajutos kā urbānajā leģendā par Jēkabu Nākumu, kurš uz olimpiskajām spēlēm esot ieradies ar žāvētu puscūķi un grūbu maišeli padusē. Zemnieka krietnums un sviedros izspiestais kapitāls laikam nav zelta atslēdziņa vienīgā. Noder tas austrumnieku viltus, ja!

Tik labi, ka ir tāds Kvadriforns, veselīgi, dzīvi un īsti un pamatīgi rukājoši.

Rau, kādvakar mani dīdīja kāre pēc piedzīvojumiem un sen nebija būts Liepājā un pastellēju es greznu (nu, suiti ir zīmols tomēr) kaķi maisā- biļet's uz LSO/VAK un citu kopdarbu, par operuzvedumu Suitu Sāga sauktu.
Kaut kas mani darīja bažīgu, teiksim, relatīvi pieticīgā publicitāte ap notikumu, tādu kā tīzerīšu trūkums mēnesi pirms, bet vai tad nu es nezinu, ka mākslai vajag intrigu, laiku, nopirku biļetes, likos mierā, kaut arī relatīvi izvairīgā insaideru atbilde nepaslīdēja bez ievērības.


Long story short: šis notikums lieliski nostiprināja vairākas atziņas.

Pirmkārt, ir pilnīgi normāli, ka reizēm arī/pat ģēnijiem un/vai teicamniekiem nesanāk. Vienkārši- nesanāk un piedosim to vispirms katrs sevm savam ģēn/teicamn. inside un tad VAK un MSirm., jo tā drīkst būt un tas ir normāli. Reizēm nesanāk. Jo nesanāk. Un viss.

Otrkārt, dramaturgs, tāpat kā režisors, tās ir profesijas, arodi un nevis sirdslietas un hobiji, ar "es interesējos par novadpētniecību, tātad, varu iestudierēt visu to, par ko interesējos"- ar to ne-pie-tiek.

Ja svērtu un vienā kausā saliktu Dubru, Sirmo, VAK un orķestri, kas visi tomēr ir skoloti profesionāļi, viņi strādā par to, par ko saņem naudu, bet otrā ieliktu šī notikuma amatieru masu: mācītāju- godavīru, režisoru LL, kurš bija absents arī savās darbībās, citus, arī LDzintara apkopēju kolektīvu, kas šķiet pametis šo iestādi jau sen (es citreiz būš gatavāka skatīties uz labi izgaismotu, bet šaušalīgi netīru (nobružātu) skatuvi (gribējās antraktā ātri noieties ar mitru lupatu vismaz)); zinu, ka labu cilvēku un suiteni, bet ne kostīmu mākslinieci, ā, scenogrāfa nebija, jo "te naU jau to gArdīņu" (tā teica netālsēdošā prominence, jums labāk nezināt, kura),
lūk, ja svērtu, tad amatieru kopsvars krietnos profesionāļus ievilktu krietnā pazemē, zem ūdens pavilktu, ko arī, nesvērti un brīvi, ar palētu patosu izdarīja ar notikuma saturu un formu un pēcsajūtu.

Treškārt, atvainojos, bet godavīri- mācītāji tomēr lāga neder par dramaturgiem arī tāpēc vien, ka to pasaule ir gluži dzidra un tīra, jo garīgums un operējošais ietvars ir sacīsim, no laicīgā notīrīts, taču patiesa, dzīva "laicīgā trūkums" ļauj radīt ārprātīgi seklas un klišejiskas, lai neteiksu, ka smieklīgas drāmas un varoņu raksturus, personas; par naratīvu nerunājot: valodas, vēstījumu un tēlu korpuss bij pasprucis no krāsojamās grāmatiņas īpaši mazām avīm, bildu ābece īpaši tumšiem pakšiem, bet nu, varējām atkārtot dažas liturģijas un svinēt ziniet, īso laulības priecu. (bērnībā arī taču mazām meitenēm patika spēlēt kāzās, to darīja, uzliekot virtuves aizkaru par plīvuru un mendelsona plati un kožot kaut kur iekārtā ābolā, ček).



Īsumā, normāls, cauruncaur izstrādāts feileris. Tā gadās. Visi izgāžoties augam vislabāk.

Es tikai nudien nesaprotu, kāpēc citi apmeklētāji cēlās kājās un mēģināja ovāc-ēt, jo tas ir tik bīstams viltus laipnības signāls, ka "tikai iedrošinās" un to nu neviens lāga nebūs pelnījis, ne vēsture, ne suiti, ne sāgas, pat ne krietni mācītāji ne.


p.s. ēdiens bija pieklājīgs(c)

Tie jaukie cīrulīši, kas sacīja, ka rīti tagad gaišāki un lai mēs visi ceļamies agri sveikt saulīti-daru zināmu, viņi mūs, pūces, iznesa cauri. Sešos itin nekas nav gaišs, izņemot bildes telefonā no vietām ar sauli uz vietām.

"Spēcīga sieviete Balzāma vecumā."