zilupes ezīšu kuršu radgabalu nedienas
Torīt ežulis pamodās nīgrāks, kā parasti, izlīda no savas aliņas un ieraudzīja, ka rītausma ir mazāk orandža, kā parasti, un gaiss ir aizdomīgi svaigs. Pie pamales tālu un bailīgi vīdēja tāda kā gaisma, kas citiem, kas to pamanīja nesa cerību, viņam- bažas. Ežulim nepatika svaigs gaiss: nekontrolētā klimatā strauji piemetās laringīts un faringīts; droši viņš jutās mazās, pārredzamās telpās, kuras piepildīja pats ar savu harizmu, no durvīm līdz griestiem un āmen.

"Savādi, tā nebija runāts", noburkšķēja ezītis un iesēdās savā kabrioletā. Lai arī, kabrio sezona jau gāja uz beigām, viņš centās noķert aizejošās vasaras zeltaini oranžos starus. Nobraucis līdz zvērudārzam, pie ziloņu krātiņa satika savu veco sābri, kurmja kungu un citus mazus zvēruļus pelēkos tvīda mēteļos. Tiem, mazliet šlupstot uz "š" burtiem un pa ārzemnieciskam noraujot galotnes, viņš teica "vetsīt, mūsu tēlsz ir apdraudētsz". Zvēruļi nervozi bakstījās, nespēdami neko vairāk, kā "aha, aha, mjā " pateikt un ežulis turpināja: "ja ne mēs- zīmīgi paskatoties uz plašo zvērudārza teritoriju:- kurš gan cits?".
Uz vārdiem "kurš gan cits" strauji no banānkoka nošļūca izspūris vulgārais lemūrs, kurš žļembājot lapu, klusi teica,
"eu, tu uzmanies, te ir kaut kāda aizdomīga grupējuma intereses" un aizspurdza tālāk, spārdot sudraba bumbiņu, itkā nekas nebūtu bijis. lemūrfutbols, tāds.  Ežulim tas viss nelikās pareizi, bija izveidojies kaut kāds "nestrukturāls chaoss", tā viņš to nodēvēja sēdot pie celmiņa. Tādu agrāki viņš nebija jutis. Groži nedevās rokā un viņa sapņu melnie zirgi mežonīgi auļoja tālās prērijās, te atskanēja vien to dobjie soļi, kā aizejot tālumā.

Nav skumjāka stāsta par to, kad sapņi nepiepildās, kā cerēts, pie sevis rūgti secināja ežulis, kāpēc neviens mani nesaprot? Es gaismas pili celšu, es teikšu vienmēr "lūdzu" un "paldies", es klanīšos, es locīšos, nu....Es...Es....tikai...nu kāpēc? Ai, vispār, tā es nespēlēšos, pikti nodomāja ežulis, kamēr rupuči nesa steidzamo telegrammu citiem zvēruļiem par to, kā būt, kā dzīvot tālāk, viņš kūpināja savu ābolu pīpīti, garšīgi šmakstinot, cerot ka vai nu tā nesīs mieru, vai arī, atbildes. Bet tad kaut kas saniezējās pakrūtē un ežulis ieslidināja ķepiņu vestes kabatā: lai diskrēti pakasītos un brudierētā mutauta vietā, atrada zīmīti, brutālu zīmīti, kur stāvēja rakstīts, slīpā un glītā rokrakstā, citēju  "D-sā darbs un materiāls. Kukulītis".

Pacēla ežulis skatienu, arī mākoņi bija nepareizā krāsā.
Sazvērrrrestība! Pilns niknuma, vinš saplēsa zīmīti mazos gabaliņos un lielākos no tiem: aprija. Tik nikns bija mazais zvēriņš.


Nupat ezīša mērs bija pilns.