Heiii, es kādas stundas turējos, bet tagad vairs nevaru, - rasb komentārs tur mazliet augstāk ir diezgan ļoti precīzs. Uzsveru, ka es nevis te cenšos bakstīt ar pirkstiem acīs, bet gan pieslieties viedoklim, ka mums ir ļoti viegli džažot citus par izvēlēm, kas nesakrīt ar mūsējām. Sevišķi tas izskatās slikti, ja vienā rindkopā atrodams "es neuzbraucu it nemaz" ar "tie nebija vientuļie, pēc socializācijas izslāpušie ļaudis, tie bija bērnu ballīšu svinētāji JumpSpace, depo dībeļu un špahteļu krājuma turētāji un dažādu bārukrogu- like-there-is-no-tomorrow manā ieskatā". Es aicinu nedžadžot bārukrogu turētājus (un es viņus arī negribu atbalstīt centienos "hei paspējam izmīcīties piektdienā" pati piedaloties); bet var, var saprast tos, kam bērni jau ar salauztu sirdi maijā palika bez dzimšanas dienas; un kas tagad cenšas pilnīgi legāli, starp citu, tikai varbūt neprātīgi gan - paspēt nesalauzt sirdi otrreiz (un tie nebijām mēs - Š vārdadiena un helovīns, kas abi pagāja gaumīgā standarta mājdzīves ballītē bez lūgtiem viesiem - jo mēs varam sarunāt) - bet ir, kas nevar. Vēlreiz, šis nav uzbrauciens vai džadžojiens ikvienam un un jebkuram - tai skaitā, arī ne tev. Liekot roku uz sirds, gan tu, gan arī es šovasar esam darījuši vienu otru kveščenabl lietu un izvēlējāmies par tām nekliegt vai vismaz viens otram nenorādīt uz konsekvences trūkumu. Viss, ko mēs varam darīt - katrs pats savās epidemioloģiskās pielaides robežās censties neaplipināties / vai vismaz nelipināt tālāk. Kad AŠ tjošķa saslima, mēs 1) aizsūtījām nekavējoši vienu mājsaimniecības locekli uz testiņu 2) nekur negājām like vispār, kamēr AŠ neatsūtīja savus testus 3) nebļāvām uz citiem, jo - tumsa, 5-6 mēnešu novembris ahead of us; un citiem iet visādās nozīmēs daudz, daudz sliktāk, būsim pateicīgi par to, kas mums ir, un pamatā es te runāju par saprātu un tikai tad par materiālo.