Tīrgārtenas valsis; Parīzes rocks; Londonas jazzs
gājām gājām, bet ilgi ejot, ceļam priekšā bij lieli vārti (un ne tie, aiz kuriem vaid zeme) un tā nebija arī Triumfa arka (arī ne tās atlējums ģipsī, mājas taisnības altāra piederums); vienkārši, parasti, pieklājīgi smuki vārti, kurus atver tikai ar vienu vārdu, uz pults pogas, kuras rakstīts: "yes" un ja nevari nospiest "yes", jo sauc saukdams savu "jā", bet nekas neatsaucas, nenāk skaņa, īsti nevibrē fibras, aizlūzt balss vai uznāk kāss, tad nospied "no",

mazliet paej malā, sagaidi ātrvilcienu, izvelc karti un sāc gājienu uz citiem vārtiem, pa citu ceļu vai citreiz, kāda gan tam nozīme.

nozīme ir vien tam, ka ir spēles, kuras gribas spēlēt līdz galam.
lai ko tās nestu un nesīs: uzvaras prieku vai olimpisko dalības prieku un tas arī ir viss, kas skaitās: ka tomēr, pie visiem vārtiem droši atskan "yes."