spēcīgi
es domāju, ka tas ir spēcīgi, ka viņa pajautāja. Jo, ja tā būtu, varbūt gribētos pasūdzēties. varbūt iedotu uzticības tālruni, piedāvātu naktsmājas vai ko.. nezinu. es nodomātu, uztrauktos, bet nepajautātu, un nezinātu, kā palīdzēt, un man par to būtu kauns.

Katru reizi, kad mans bērns kaut kur iet ar baigo punu, es domāju, ka man tūlīt pajautās. Jo man liekas, ka dažos gadījumos ir jāpajautā. Vai var kaut kā līdzēt (pat ja liekas, ka ne).

Manas māsīcas bērns aci satraumēja 2x - un katru reizi vienīgais, ko varēja domāt sastaptie, ir milzīga veča dūre. Pirmoreiz bērns bija sev uzrāvis virsū mammas mēteļa siksnu no pakaramā; otro reizi suns, nesdams prāvu koku, uzskrēja viņai virsū, par laimi, acs palika. Man liktos tikai normāli, ja skolā/dārziņā par šito pajautātu. Drošs paliek nedrošs.