arī, arī.

vispār, ja nu ir kāda svēti neaizskarama profesija, pret kuru ir īpašs apbrīns, līdz pēdējam klanīšanās, tad tas ir ārstu kults, īpaši jau nu LV politikā un sabiedrībā. saprotams, ārsti gadsimtiem nākamie aiz svētajiem bijuši un mūsdienīgi (kopsolī ar laiku) iemieso dēklas/laimas/kārtas/māras, tie paties sūri, ilgi un lēni mācās un viss tas, nodrāzto poniju ordas par ideāliem, grūtībām (kas arī ir tiesa un tā),

bet tad ir tas viens brīdis, kurā pazūd jelkāds kritiskums vispirms pret sevi, tad pret saviem amata/ skalpeļa brāļiem, tad pret savu "kategoriju", kurā gribas neattiecināt ne ekonomiskas, ne juridiskas likumsakarības uz sevi. tāda izderdzētība, īpašīgums, kaut kas tāds....so verī belēvičīgs, kur pēdējais vienkārši sagribēja būt lielākais dr. starp visiem dr. un iekortelējās uz mutes.