Piekrītu.
"Tāds infantilo ideālistu uzskats, ka mums katram gribas dzīvot "labāk", pēc kaut kā "tiekties" un vēlams, pēc "pašrealizācijas" un "labākā sevis sasniegšanas." --> Jā, jo kā gan izglītība var nozīmēt brīvību, ja tā nav pat pagaršota, vai ne? Bet skaidrs arī, ka nevar vienā diennaktī uzcelt pili. Lēns, ilgs process maziem, maziem solīšiem, kur nevar iešķiebt Raini un pateikt - mīli!, bet, iespējams, jāsāk ar krāsojamām grāmatām (šo mierīgi var aizvietot ar jebko citu), lai vispār dabūtu uz pareizā treka, lai pamazītēm iebarotu un cilvēks to visu neatvemtu. Tad lēnītēm spert soļus uz augšu. Un loģiski izriet, ka tāpēc maksimāli daudz uzmanības būtu jāvelta cilvēkbērnam, kurš taču ir kā suklītis. Bērnam, bērna izglītībai un bērnu max vienlīdzīgām iespējām (cik nu to var ietekmēt sistēma, skola, skolotājs) uz izglītību būtu jābūt prioritātei... bet tad es ziņās dzirdu no pašas E.Papules, ka pedagogu jaunais atalgojuma modelis faktiski nogriezīs līdzekļus valodu padziļinātajām skolām mācīt valodas efektīvi mazās grupās un būs jāpāriet kā visās skolās uz 30 cilvēkiem grupā. Viņa to skaidroja ar "vienlīdzību" - jo citiem, redziet, neesot tādu privilēģiju tik un tā... Vienlīdzība = nogriezt iespējas vieniem (mazākumam), nevis domāt veidus, kā vairot iespēju pārējiem. Man gribas skaļi kliegt par šo.